par viņu
11.. Jan, 2007 | 15:57
"- (..)Saki man - vai... tu tici Dievam?
Viņš uzmeta man žiglu skatienu.
-Ko tu runā? Kas tad šodien vēl tic?...
Viņa acīs gailēja nemiers.
-Tas nav tik vienkārši,- es tīšām sacīju nepiespiestā tonī,- jo es nerunāju par tradicionālo Zemes ticības Dievu. Neesmu reliģiozs un varbūt neko jaunu neizgudroju, bet vai tu gadījuma nezini, vai kaut kad agrāk neeksistēja ticība... bezspēcīgam Dievam?
-Bezspēcīgam?- viņš atkārtoja, paceldams uzacis.- Kā tu to saproti? Zināmā mērā katras reliģijas Dievs ir bezspēcīgs - apkrauts ar visām cilvēkam raksturīgām pazīmēm, tikai vēl spilgtākām. Piemēram, Vecās Derības Dievs alka verdzisku zemošanos un bija upuru kārs varmāka, skaudīgs pret citiem dieviem... grieķu dievi ar savu nesaticību, ģimenes ķildām cilvēciskā ziņā bija ne mazāk kroplīgi...
-Nē,- es viņu pārtraucu,- runāju par Dievu, kura nepilnība izriet nevis no cilvēku radītāju vaļsirdības, bet gan ir viņa īstā, imanentā pazīme. Tam jābūt Dievam, kas ir ierobežots savā visa zināšanā un visa varēšanā, kas kļūdās savu nākamo darbu paredzēšanā, kuru viņa paša izsaukto parādību gaita spēj sašaurināt. Tas ir... kropls Dievs, kurš allaž vēlas vairāk nekā spēj un ne uzreiz to pats saprot. Kurš konstruēja pulksteņus, bet ne laiku, ko tie mēro. Iekārtas vai mehānismus, kas kalpo noteiktiem mērķiem, bet kas pārauga šos mērķus un kļuva tiem neuzticīgi. Un radīja bezgalību, kas kļuva nevis par viņa spēku, bet par viņa neizmērojamās sakāves radītāju.
-Kādreiz, sen, sen, maniheisms,- svārstīdamies iesāka Snauts.
Aizdomu pilnā atturība, ar kādu pēdējā laikā pie manis griezās Snauts, izgaisa.
-Bet tam nav nekā kopēja ar labā un ļaunā būtību,- es tūdaļ viņu pārtraucu.- Šis Dievs neeksistē ārpus matērijas un nevar no tās atrauties, viņš vienīgi to vēlas...
-Tādu reliģiju nepazīstu,- viņš atbildēja, mirkli klusējis.- Tāda nekad nebija.. vajadzīga. Ja tevi pareizi saprotu, bet baidos, ka tas tā ir, tad tu domā par kaut kādu evolucionējošu Dievu, kas laika ritējumā attīstās un izaug, kas kāpj pa arvien augstākiem varenības pakāpieniem, līdz apzinās tās bezspēcību. Šis tavs Dievs ir būtne, kas iegāja dievišķībā kā bezizejas situācijā un, sapratis to, padevās izmisumam. Jā, bet cerības zaudējušais Dievs, tas taču, mans dārgais, ir cilvēks. Tu runā par cilvēku... Tā ir ne tikai slikta filozofija, bet pat vairāk - tā ir slikta mistika.
-Nē,- es stūrgalvīgi atbildēju,- es nerunāju par cilvēku.(..)"
(c) Stanislaw Lem; "Solaris"
Viņš uzmeta man žiglu skatienu.
-Ko tu runā? Kas tad šodien vēl tic?...
Viņa acīs gailēja nemiers.
-Tas nav tik vienkārši,- es tīšām sacīju nepiespiestā tonī,- jo es nerunāju par tradicionālo Zemes ticības Dievu. Neesmu reliģiozs un varbūt neko jaunu neizgudroju, bet vai tu gadījuma nezini, vai kaut kad agrāk neeksistēja ticība... bezspēcīgam Dievam?
-Bezspēcīgam?- viņš atkārtoja, paceldams uzacis.- Kā tu to saproti? Zināmā mērā katras reliģijas Dievs ir bezspēcīgs - apkrauts ar visām cilvēkam raksturīgām pazīmēm, tikai vēl spilgtākām. Piemēram, Vecās Derības Dievs alka verdzisku zemošanos un bija upuru kārs varmāka, skaudīgs pret citiem dieviem... grieķu dievi ar savu nesaticību, ģimenes ķildām cilvēciskā ziņā bija ne mazāk kroplīgi...
-Nē,- es viņu pārtraucu,- runāju par Dievu, kura nepilnība izriet nevis no cilvēku radītāju vaļsirdības, bet gan ir viņa īstā, imanentā pazīme. Tam jābūt Dievam, kas ir ierobežots savā visa zināšanā un visa varēšanā, kas kļūdās savu nākamo darbu paredzēšanā, kuru viņa paša izsaukto parādību gaita spēj sašaurināt. Tas ir... kropls Dievs, kurš allaž vēlas vairāk nekā spēj un ne uzreiz to pats saprot. Kurš konstruēja pulksteņus, bet ne laiku, ko tie mēro. Iekārtas vai mehānismus, kas kalpo noteiktiem mērķiem, bet kas pārauga šos mērķus un kļuva tiem neuzticīgi. Un radīja bezgalību, kas kļuva nevis par viņa spēku, bet par viņa neizmērojamās sakāves radītāju.
-Kādreiz, sen, sen, maniheisms,- svārstīdamies iesāka Snauts.
Aizdomu pilnā atturība, ar kādu pēdējā laikā pie manis griezās Snauts, izgaisa.
-Bet tam nav nekā kopēja ar labā un ļaunā būtību,- es tūdaļ viņu pārtraucu.- Šis Dievs neeksistē ārpus matērijas un nevar no tās atrauties, viņš vienīgi to vēlas...
-Tādu reliģiju nepazīstu,- viņš atbildēja, mirkli klusējis.- Tāda nekad nebija.. vajadzīga. Ja tevi pareizi saprotu, bet baidos, ka tas tā ir, tad tu domā par kaut kādu evolucionējošu Dievu, kas laika ritējumā attīstās un izaug, kas kāpj pa arvien augstākiem varenības pakāpieniem, līdz apzinās tās bezspēcību. Šis tavs Dievs ir būtne, kas iegāja dievišķībā kā bezizejas situācijā un, sapratis to, padevās izmisumam. Jā, bet cerības zaudējušais Dievs, tas taču, mans dārgais, ir cilvēks. Tu runā par cilvēku... Tā ir ne tikai slikta filozofija, bet pat vairāk - tā ir slikta mistika.
-Nē,- es stūrgalvīgi atbildēju,- es nerunāju par cilvēku.(..)"
(c) Stanislaw Lem; "Solaris"