Pavisam matemātiska pārdoma par makroekonomiku (hint - ne velti šī vietne saucas naivist.net: man nav nekādu mācītu zināšanu ekonomikā, tikai naivas pārdomas)

Tātad. Grūtos laikos mēs cenšamies (Latvijas gadījumā - mums vajadzētu censties) stimulēt preču un pakalpojumu eksportu. Pēdejā laikā šī frāze izskan gandrīz kā aksioma - tā vienkārši ir jādara.

Turpat blakus dzīvo vēl otra tēze, ka vajadzētu ne tikai palielināt eksportu, bet arī, cik vien iespējams, samazināt importu.

Abas lietas apvienojot, viss sanāk diezgan skaisti - mēs kaut ko labu saražojam no mazvērtīgām izejvielām, bet tam pievienojam savu darbu. Iegūto mantu eksportējam un par to pretim saņemam naudu. Savukārt, aizstājot importētās preces ar pašmāju precēm, mēs panākam to, ka mums nav atkal jāatdod sapelnītā naudiņa projām kādam citam.

Tiktāl viss skaisti. Makroekonomika ir varens priekšmets, noskaitīji augstākminēto pantiņu, saņēmi savu piecinieku eksāmenā un vari dancot.

Bet - eksāmens beidzies, nonākam reālajā dzīvē. Globālas krīzes laikā visas valstis vienlaicīgi saprot, ka valsts maciņā naudas palicis pavisam maz. Tātad - jāstimulē eksports, jāsamazina imports, citiem vārdiem, visi cenšas tikt vaļā no savām precēm, sanemot pretī citas valsts naudu.

Kā jūs domājat, vai ir viegli palielināt eksportu, ja otra valsts tajā pat laikā cenšas samazināt importu? Vai viegli būs pārdot Latvijas biezpiensieriņus Lietuvai, ja tā būs pati uzbūvējusi jaunu biezpiensieriņu ražotni (rodas jaunas darbavietas!), lai beidzot varētu pārtraukt bezjēdzīgo piena produkcijas iepirkšanu no ārvalstīm?

Īsi sakot - tam ir jābūt kam ļoti labam un patiesi īpašam, lai to vispār varētu grūtos laikos eksportēt, citādi globālā eksporta summa būs 0.