Vai nav jocīgi, jo vairāk tu pašattīries un iekšēji šķīsties, izejot cauri pārdomu labirintiem, jo trulāks pret apkārtējo pasauli kļūsti. Tu redzi pasauli, sajūti tās stimulus un izjūti to. Iekšā viss vārās, uguntiņš sprēgā, bet.. bet vārdi nenāk pār lūpām, klaviatūras taustiņi neklab. Arvien saproti, ka nav vērts savu iekšpasauli atdot kādam uz āru, tāpat nesapratīs, tāpat neko nemainīs, katrs lieks vārds būs tikai kārtējais pierādījums tavai nespējai kaut ko mainīt.

Bet cerība jau paliek. Cerība, ka tavām domām un vārdiem kādreiz būs nozīme.

Bet pagaidām vieglāk ir pasauli izdomāt.