Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Es gribu atkal rakstīt, kā mācēju senāk. Kad bija vēl funktieris. Kad man nebija žēl laika padomāt par jums. Atnācu uz darbu un, sajuties kā komiķis auditorijas priekšā, izdomāju kaut ko, kas man tobrīd likās skaisti (jocīgi, ka, šodien to pārlasot, vēl joprojām šķiet skaisti). Citreiz - kas šķita komiski. Citreiz … nu, tas citreiz.

Tagad atliek vien rakstīt divrindīgas kodoldomas, kuru vērtība citu acīs strauji tuvojas nullei … absolūtajai. Neviens cits nezina to garo domu, kuras galarezultāts ir mana divrinde. Cits domātājs izdomās pavisam citu garo domu un iegūs to pašu koncentrātu, ko es (pārsvarā reducējams vai nu uz “dzīvei nav jēgas” vai “dzīve ir skaista”).

Še, te jums divi mani veci tekstiņi, ko atradu. Nebūt ne tie skaistākie, bet nevar jau vienmēr to skaisto.
Te viens it kā filosofiskais.

Dvēsele izlēca uz grīdas un, vicinādama savas mazās dūrītes, aizslēpās aiz dīvāna. Sajutusies kaut nedaudz drošībā, tā sāka vaidēt “Prāt, Prāt… tu taču esi riebeklis. Nekad es tev neļaušu vairs mani tā apmuļķot… nekad”. Prāts nedaudz padomāja, piegāja pie loga un, uzmetis lūpu, atbildēja “Ha! Tu taču pati sāki! Vai kāds tev prasīja?”

Nē, neprasīja. Dvēsele vienmēr pati bija atbildējusi par saviem darbiem, tos uzsākot, un vienmēr vainojusi Prātu savās neveiksmēs. Dvēselei nebija loģikas, tādēļ neveiksmes nebija nekāds pārsteigums. Pēc ilgas klusuma pauzes Prāts beidzot pagriezās, domādams, kā turpināt šo neveiklo sarunu. Taču dvēsele bija klusītēm ielīdusi spilvenā un šņukstēja. Viņa it labi zināja, ka tur Prāts viņu neatradīs. Tā radās kārtējais cilvēks, kura dvēsele negrib sazināties ar prātu, kur prāts ignorē dvēseli.

Un te otrs. Tāds kā komiskais.

-Sīkais šmurgulis,- nodomāja kundze ar ūdeļādas kažoku.

-Resnā govs, - pie sevis nomurmināja jaunietis.

Tāda, lūk, interesanta domu apmaiņa.

Nepavisam nenāktu par ļaunu atkal mācēt ko tādu uzrakstīt. Varbūt tomēr rīta blog-lasīšan-procesa vietā, rīta kafijas vietā, rīta defekācijas vietā, pašam savā vietā … mierīgi piesēst un kaut ko sarakstīt?

Ja jau nebūtu tā tukšuma galvā. Tā korporatīvā, birokrātiskā un citādi personību graujošā dzīvesstila radītā tukšuma. Tak varētu. Tak gribētu. Tak nekā.