Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Ir gan jocīgi, ka, atnākot uz darbu, satieku šeit savas darba domas, kuras negribēja iet mājās pēc darba laika beigām. Viena sēž manā krēslā un izliekas par mani pašu, saāķējusi kājas uz darba krēsla pamatnes, cita ielīdusi atvilknē kopā ar papīra lapu, kuru tur vakar noliku.

Vēl jocīgāk ir tas, ka man pašam no visām maliņām parādās domas, kuras tomēr bijušas man līdzi mājās. Tās lien ārā no žaketes kabatām, dažas izbirst no matiem, viena tik ilgi kņudinās pa degunu, kamēr beidzot nokrīt uz galda, cita ielīdusi kaklasaites adatas ķēdītes caurumā, pēdīgi viena maza melna pielipusi kurpei pie zoles. Te viņas visas, mazās, sakaltušās domeles, kas tik uz brīdi drīkstēja ielauzties smadzeņu neizmantotajos stūrīšos, pārvēršas lielās un nopietnās domās. Cita pat tik ļoti vēlas parādīt savu ego, ka pozicionē sevi kā problēmu. Viena nomirst, sekcijas aprakstā minēts cēlonis “rīts gudrāks par vakaru”.

Atpazīstu arī dažas urdītājas ķircinātājas, kuras man nelika mieru naktī, ieraugu to mazo riebekli, kura traucēja atpūsties vakarā. Tagad tik` tās paaugušās lielākas un šeit tām lielāka vara. Krišiņ, skraidi nu!

Man jau vakar šķita, ka neeju mājās viens.