Katram no mums galvā krājas fakti, kaudzēm faktu. Ikdienišķa draza kā "kafija, divas maizītes ar sieru brokastīs", "miris profesors, ilggadējs daiļamata meistars, izvadīšana trešdien", "bumba ir kaut kas apaļš", "pa kreisi jāgriežas no kreisās joslas", "aukstā laikā rokas nosalst vairāk", "meiteņu tualetēm trijstūrītis uz augšu"... un daudz, daudz tamlīdzīgu fakteļu. Tie tur sakrājas bez īpašas jēgas.

Ierodoties galvā, šķiet, tie tiek klasificēti, ielikti katrs savā kastītē, varam tās kastītes saukt arī par klasteriem. Lai nejuktu. Jau minētās bumbas pieliekam pie ģeometriskajām figūrām un arī pie apkārtējās vides atpazīšanas, tas profesors aiziet pie pazīstamajiem cilvēkiem un pie nāves.

Katra "kastīte" saistīta ar savām sajūtām, kas parādās fakta klasificēšanas brīdī, tomēr sajūtas ir īslaicīgas, jo nav laika daudz domāt, ir jāķer nākamie fakti.

Tam visam paralēli notiek domāšana. Kastīšu satura pārskatīšana, fakta pareizības verifikācija.. noskaidrojam, vai fakts nav pretrunā ar citu faktu, vai tas vēl ir patiess, vai tam vēl ir jēga, vai... daudz ko.

To darām tikai pēc pieprasījuma. Kad kaut ko vajag. Ja savajagās atcerēties par profesoru, tad vispirms ejam cauri sajūtām, kas ir pie pazīstamo cilvēku kastītes, tad pamanām, ka diemžēl viņš jau ievietots mirušo pazīstamo cilvēku kastītē un izjūtam arī tās sajūtas. Pirms tam varbūt atceramies "daiļamata" kastītes sajūtas.

Izstrādājot dažādu formātu mākslu, cilvēki (kas parasti ir mākslas autori) operē ar mūsu domāšanu, ar mūsu faktu krājumu, lai piespiestu mūs izjust sajūtas noteiktā secībā un daudzumā. Varētu teikt, ka mūs programmē. Viņš saka - domā par nāvi, jā tagad tu domā par iecietību. Tagad par mīlestību. Tagad atkal par iecietību un par tuviem cilvēkiem. Un atkal iecietību. Un vēlreiz par mīlestību. Un tad viņš triumfē - "Redzi! Tev nav tādas kastītes, redzi, tas sagādā tev sāpes, tev jāveido jauna kastīte manam stāstam! Haa!"

Tās sāpes katram ir citādas, jo katram taču ir cita faktu bagāža. Citam tās vispār nav sāpes, cits iecietību nekad nav pazinis un nesajūt neko, "programma" šajā brīdī nenostrādā un ietekme apstājas. Bērns redz citādi, bet programma paliek.

Tikai tā, pārdomas pēc izrādes. Pāromas par programmēto teātri, kas saka "domāsim par ..."