Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Esmu atgriezies no brauciena uz Bratislavu (Slovākija). Biju aizbraucis turp uz 4 dienu workshopu, kurš saucās “Geometry of human’s body”. Ceļojuma laikā šo to saskribelēju uz lapiņām, to arī piedāvāju jums lasīšanai.

05.11.2004.

Sēžu bāriņā, vienā no retām vietām, kur nav pārkurināts. Jocīgi, tie slovāki laikam sabijušies no ziemas tuvošanās, kurina, cik nu spēdami. Iepirkšanās centrā 20 minūšu laikā sajūti, ka esi noplūdis sviedriem un drīz sāksi cepties. Jocīgi arī tas, ka viņi visi nav saaukstējušies un šķaudoši - izejot ārā, uzreiz jūti vēsu un dzesējošu austrumvēju.

Bārā, kurā sēžu, bez manis ir vēl 4 cilvēki, bārmeni un viņas tēvu (laikam tak) ieskaitot. Izskan The Doors dziesmas The End (šķiet, tāds bija nosaukums), sienas gaužām tumšas, tomēr vieta ir mājīga. Nosaukums un atmosfēra sola īru krogu, tomēr dzert dabūju Budweiser alu no Pilsner Urquell glāzes.

Sūtu īsziņas mīļotajai meitenei un arī vecākiem, saņemu atbildes un lēni sūcu savu alus puslitru par 51 santīmu, ja pārrēķina cenu latos. Pabrīnos par savu rokrakstu. Neesmu neko rakstījis ar roku jau labu laiku, šķiet, kopš pagājušā gada beigām, kad vēl apmeklēju lekcijas. Galu galā tomēr vēl spēju noturēt kaut cik taisnas rindiņas un pat dažas minūtes pēc uzrakstīšanas salasīt sevis rakstīto. Sāku rakstīt tikai tāpēc, ka neprotu klusi vērot apkārtni un neko nedarīt. Cilvēku balsis dejo apkārt, pildspalva slīd itin labi.

Šodien pirmo reizi mūžā ar savu parakstu apliecināju, ka sabildētos materiālus publiski nedemonstrēšu, izņemot gadījumu, kad būtu saņēmis atļauju no modeles. Taisnība jau viņiem ir. Galu galā šeit kats var iegūt tīri kvalitatīvas fotogrāfijas, jo tehnika to pieļauj.

Fotogrāfs, pie kura mācos, Kamils Varga, ir bildētājs ar plašu pieredzi. Rīta pusē skatījām viņa portfolio. Itin labi saprotu viņa tehniku, bet darbos sastopamās idejas prasa padomāt. Bieži vien arī diezgan ļauno domu “vai šis netiktu atzīts par brāķi, ja to būtu bildējis es?” Šķiet, ka diezgan daudzas no bildēm neatbilst tam, ko es sagaidītu no fotogrāfijas, tomēr, to apvienojot ar viņa filozofiju, ir OK. Gribētos, ka bilde (un arī klāt nosaukums varbūt) pateiktu domu pilnībā. Šeit brīžiem šķiet, ka līdzīgu vizuālo efektu varētu sasniegt ar vienkāršāku tehnoloģiju. Tad arī jautājums, vai tā (tehnoloģija) atmaksājas? Ja Miša Gordins to darītu post-processing laikā, tad Kamils izdara studijā. Veidojas kaut kas līdzīgs tehnoloģijas eksperimentiem, tomēr te apakšā ir arī dziļa ideja - kad Kamils to paskaidro vārdos. Pretrunīgi.

Šķiet, ka jebkurai kompānijai būs kāds, kurš ir pavisam nevietā. Šeit es nedomāju dabiski veidotas kompānijas, bet nejaušu ļaužu sajaukumu kā šis workshops. Šeit mums ir mūžīgā jautātāja Amelie, žurnāliste-fotogrāfe no Itālijas, kurai, šķiet, nav ne mazākās izpratnes par fotogrāfijas tapšanas procesu (fizikālās jēgas izpratnē). Nepārtraukta ‘ne-pa-tēmu’ jautājumu plūsma, izbrīns par to, ka melnā istabā fotoaparāta slēdzi var turēt atvērtu stundām ilgi, daudzkārtēji jautājumi par atkārtotu ekspozīciju… brīžiem kļūst grūti. Tomēr viņa lieliski darbojas kā katalizators, piespiežot Kamilu pateikt vairāk, izskaidrot. Man kā tipiskam letiņam viss ir skaidrs tāpat - bet vai pietiekami labi?

Viņu, vietējo, protams, ir vairāk. Citvalodīgie esam mēs trīs, tā itāliete, viens angļu puisis, kurš šeit studē fotogrāfiju un es. Runājam angliski, bet sarežģītākās lietas tomēr skaidro slovāku valodā. Ja zinu, kas tiek skaidrots un rūpīgi klausos, varu arī saprast kaut ko. Tā valoda, protams, atšķiras no krievu valodas, bet ir kopīgi vārdi - daudz tādu.

Ar valodām viņiem te neiet īsti labi. Vislabprātāk viņi runātu slovāku valodā, bet to es nesaprotu. Pārdevēji, viesnīcnieki un citi nerunā angliski. Viesnīcas komendante piedāvā runāt krieviski, tomēr izrādās, ka pati nesaprot gandrīz neko. Atliek atbildes kā “aha” un “ok”. Saprotamies. “Zaplachesh rane utrom”. Ok. Viss skaidrs. (Kā vēlāk noskaidrojās, pārprasts tomēr).

Tikpat grūti klājas daudziem. Paldies dievam, gan Kamils, gan arī workshopa dalībnieki runā angliski. Cik nu kuram labi sanāk, bet tomēr. Pusdienojam mazā restorānā blakus studijai, protams, ir tikai slovāku ēdienkarte. Dabūju “daily menu”, jo neko citu nesaprotu.

…
Kamēr rakstu, bārs ir piepildījies, vairs nav nevienas brīvas vietas. Cilvēkiem mugurā džemperi, kādus es vilktu ziemas vidū. Laikam salīgi.
…

Paldies dievam, pirms braukšanas uz šejieni esmu izdrukājis transporta karti un pilsētas plāna fragmentus ar man svarīgākajām vietām. Vakar veiksmīgi atnācu no galvenās stacijas līdz savai viesnīcai, atradu arī fotostudiju, iepirkšanās centru un citas vietas, kurās gribēju nokļūt. Tātad “orientējos”. Bratislavā, šķiet, vispār nav iespējams pa īstam apmaldīties. No vienas puses ir upe, kuru šķērsojot, nokļūsti Petržalka rajonā, no otras - kalns. Pārvietojoties pa leju, vari klejot šurp un turp, pat neskatoties kartē.

Tramvaji un trolejbusi tādi pat, kā pie mums - Škoda. Īpatnēji gan tas, ka turp un atpakaļ maršruts tramvajiem ne vienmēr sakrīt. Piemēram, redzot pretim nākošu 6. tramvaju, nevari būt drošs, ka arī tavā virzienā brauks 6. trams. Esmu nopircis 7 dienu transporta karti, bet galu galā šķiet, ka neizmantoju tās iespējas pilnībā - daudz staigāju, jo viss ir deizgan tuvu. Mana “viesnīca” atrodas tuvu centram, 7 minūšu gājienā no vecpilsētas.

Guļamvietu man atrada pasākuma organizatore Veronika, par ko arī viņai lielais paldies. Cena ir īsti studentiska, zem 10Ls par nakti, bet vieta pašā centrā un nav vecs grausts (ir padomjlaika grausts) - ir vecas, bet labi koptas kojas. Ar biroja tepiķi uz grīdas, televizoru istabā (četri kanāli slovāku valodā), siltiem radiatoriem un glāžu kājiņu nospiedumiem noklātu galda virsmu. Tomēr izvēlos pārtiku glabāt uz stikla galdiņa un veļu neizpakot no maisiņiem - kas var zināt, kas kur ir bijis.

No rīta novēroju, kā policija savāc divus vīrus - šķiet, bezpajumtniekus. Manuprāt, tam īsti nav iemesla, viņi ir tikko iznākuši no kādas šķērsielas. Tagad vakarā vēroju, kā policisti “strādā” ar čigānu muzikantiem, kas ubago vecpilsētā. Acīmredzot, tāda ir politika un attieksme. Tomēr jāsaka, ka pilsēta ir “sociāli tīra”- nezinu gan, kur viņi visi paliek. Workshopa dalībnieki apgalvo, ka varot droši staigāt pa pilsētu, tik esot jāuzmanās no vietām, kur maz cilvēku.

Pabeidzu alu un dodos mājup. Laiks paturpināt līdzpaņemto grāmatu un apēst kaut ko. Atā, slovāku jaunieši pie blakus galdiem.

06.11.2004.

Nākamais vakars ar nākamo alus glāzi man priekšā. Šoreiz pavisam cits bārs, vēl nedaudz mājīgāks nekā vakarējais. Mazi galdiņi ar tādiem apaļīgiem mīkstajiem krēsliem, kādi pie mums bija modē deviņdesmito vidū un tiek daudz kur lietoti arī šobrīd.

Kaklā tā nepatīkamā sajūta, kad “vēl jau nekas nav”, bet ir aizdomas, ka rīt būšu saaukstējies. To nu tie slovāku kurinātāji panāk ar savu šoka terapiju.

Esmu apjautis, ka “ano” nozīmē “jā”, bet “zamačka” ir mērce. Ar slovāku valodu progress ir niecīgs, cik sapratu vakar, tik arī šodien. Saprotu, par kādu tēmu runa ir un arī to, kāds ir runātāja viedoklis par to, bet ne vairāk.

Gribas pateikt meitenei, kas naktī ap 02:00 gāja dušā un pēc tam skaļi raudāja savā istabā, ka mēs viņu dzirdam. Un parakstīties kā Timuram un viņa komandai. Kaimiņiem par sodu, es uzdziedu divpļaviņas rīta dušas laikā. Nav jau tā, ka es gribētu ļaunumam atdarīt ar ļaunum, tik izliekos aizmirsis, ka vīni varētu ap 08:00 vēl gulēt.

Itāliete sodien liek par sevi manīt no vissliktākās puses. Brrr. Katrā kompānijā ir kāds, kas neko nesaprotu un kāds, kam nekas nepatīk. Reizēm, arī šoreiz, šīs divas lomas spēlē viens un tas pats cilvēks. Šķiet, viņi tur Itālijā ir pārlieku aizrāvušies ar savu demoktrātiju un vienkārši nespēj izprast situācijas, kad viņu specifisko vēlmju dēļ netiek mainīta sistēma. Lieta jau pavisam vienkārša. Lai nemocītu modeli, mēs esam sadalīti grupās pa 3-4 cilvēkiem kas tad nu vienlaicīgi atrodas studijā. Katrs dabū 20 minūtes strādāt ar modeli (o, jā, tas ir gan pilnīgi pietiekams laiks, lai realizētu visas idejas, kas tev ir galvā tobrīd), bet pārējie piepalīdz ar gaismām, bildē skices savām bildēm etc. Kad beidzas grupai paredzētais laiks, visi dodas ārā no studijas un nāk nākamā grupa. Tik vienkārši. Diemžēl itāļu dāma apmēram mūsu grupas stundas vidū ir piebildējusi pilnu CF karti un viņai jāiet bildes pārkopēt uz datoru. Viņas izpildījumā tas prasa grupai atlikušo pusstundu, kuras laikā pārējie ir veiksmīgi pabeiguši bildēt. Te arī sākas problēma-  viņa pieprasa iespēju bildēt kopā ar nākamo grupu, jo esot pazaudējusi sev pienākošos laiku. Tomēr Kamils izrāda savu nevēlmi to viņai atļaut un līdz to dāma paliek ārpusē. Tālāk seko pusstunda, kuras laikā man gribētos būt tālu, tālu prom. Sūdzēšanās vienam paer otra nesapratni, sūdzēšanās par stulbo workshopu etc etc. Dumji. Šķiet, ka tante vienkārši grib kašķēties. Tomēr tas garastāvokli nebojā. Pat viņas pompozā krāmēšanās un aiziešana “ar žestu”. To ir viegli ignorēt. Viņa vairs neatgriežas.

Mja, tie tārpi. Viena no reizēm, kad man nepatīk. Pamanu, ka bārā (mūsu studija ir savenota ar mazizmēra bāriņu) uz letes stāv stikla trauks, kurā kaut kas kustas. Tie ir tādi sarkanmelni tārpi, kas ņudzinās pa bļodas dibenu. Nezinu, kāpēc (un vai) tie nelien ārā no bļodas. Tomēr ļoti nepatīk. Iedomājos tādu rāpojam pa ēdienu vai uz muguras… Bet, ja nu kādam to vajag, lai jau.

Rīta pusē bildējam ar studijas blicēm. Klasiskie portreti, līniju meklējumi, formas. Man nepatīk portreti, man šķiet, ka sejas ir sarežģīti bildējamas. Un rezultāti arī parasti sanāk grūti baudāmi gan modelim, gan man. Tāpēc paspēlējos ar gaismām, sabildēju modeles roku (trīsstūra ģeometrija) un krūti (aplis), pēc tam vēl dažas līnijas. Kopā sesijas laikā dabūju kādas 3 prātīgas bildes, kuras domāju nodrukāt arī mājas lietošanai. Pārējās interesantās bildes ir skices, ko sabildēju, kamēr “pa īstam” fotografē citi. Man trūkst ideju, tā ir liela problēma. Labi pamanu interesanākus rakursus, kad bildē citi, bet vadīt procesu neprotu (he, kaut kas pazīstams - ne tikai no fotolietām, bet arī no ikdienas darba).

Nav ne jausmas, ko bildēšu rīt, kad ķersimies pie diapozitīvu projicēšanas uz ķermeņa. Šķiet, atkal aizmirsīšu par to, ka bildēju cilvēku un mēģināšu iegūt līnijas un laukumus (piez. pārrakstot - tas neizdevās). Kamils apgalvo, ka galvenais esot apgūt bildējamo ķermeni, mēģināt ieraudzīt tajā ģeometriju un tad jau idejas nāks. Tur nu gribas viņam piekrist, jau šajās 1,5 dienās esmu pamanījis daudz jauna.

Vajadzētu būt, ka modelei tas viss ir pamatīgas mokas. Tik daudz dažādu raksturu, viens pēc otra, viss mainās. Bet viņa plika. Un jābūt sastingušai. Tomēr viņa strādā lieliski, palikdama pilnīgi inerta pret izmaiņām. Veiksmīgi abstrahējos no viņas ķermeņa kā iekārojama sievišķības iemiesojuma. Tad ir abpusēji vieglāk. Nevarētu teikt, ka tā būtu bijis pirmoreiz, kad bildēju meiteni mājas “studijā”.

Šī tehnika spiež padomāt, vai vispār ir vērts mocīties mājas apstākļos. Protams, vienkāršākais veids būtu atrast kādus 1200 Ls, lai nopirktu 3 zibspuldzes. Vai arī izdomāt, ka tas vispār nav priekš manis. Un izmest halogēnu lampas. Varbūt strauji mainīt darbu un pārkvalificēties par fotogrāfu? Tieši pirms braukšanas satiku vienu puspaziņu - Jāni, kurš esot kļuvis par profesionālu bildētāju. Tas ir, pārtiekot no bildēšanas. Arī Gatis Rozenfelds ir jauns breksis taču! Vai tad nu es nevarētu. Ak, paliek jau tik tā viena problēmiņa, par kuru jau rakstīju-  ka man nav ideju. Un ka esmu dunduks. Varbūt tieši tas arī šķir mani kā bildētāju no fotogrāfa? Tad laikam jau tomēr lai tas paliek kā bijis - augstas izmaksas hobijs. Maizīti pelnīšu citādāk.

Priecājos, ka nopirku garo objektīvu tieši pirms braukšanas. Tas palīdz vaļā no nīstajām “viss ķermenis un arī tas motīvs, ko es patiesībā bildēju” bildēm. Varu noķert tieši to līniju vai ēnu, ko gribu - un pa visu kadru. Par kvalitāti gan nezinu. Neesmu pārkopējis bildes uz datoru un paskatījies.

Pietiks šodienai. Pulkstenis jau gandrīz 9 un puisēns (es) noguris. /Ano/

09.11.2004.

Bum, Vīne. Tas pasākums iet uz galu. Bildēšana jau beigusies, atliek tikai tikt mājās. Vakardiena bija atšķirīga no pārējām, tā nu sagadījās, ka nekādas rakstīšanas vai alus dzeršanas nebija. Beidzot kādam (Veronikai, kura organizatore?) ienāca prātā, ka būtu jauki pasēdēt un papļāpāt, nevis vienkārši pēc “darba” izklīst pa mājām. Tā nu tas arī notika, pabeidzām bildēšanu un tad mierīgi piesēdām un padzinām klaču. Bija jāpagaršo slovāku baltvīns (paši gan atzīst, ka ir fūzelis apakšā), pēc tam vēl viens baltvīns, tad viens cits… Viņi, draņķi, lej bez žēlastības. Kā krievi lietu šņabi. Nu, jā. Ap 12iem naktī jau gulēju gultā un pārdomāju, vai nevajadzētu tomēr pašam ierosināt vemšanu. Vārdu sakot, bija jauks vakars. Ienīstu dzeršanu tādos daudzumos.

Diskusijas arī bija neauglīgas. Lielākoties viņi nepiekrīt Latvijā tik tipiskajam viedoklim, ka fotoiesācējiem pietrūkst paškritikas. Diskusija apstājās pie “what exactly is your problem?” Un te nu man nav ko atbildēt, man nav problēmas. Man ir pašpozicionēšanās problēma, bet tā neattiecas uz pārējiem.

Vakar bildējām pavisam Kamila stilā - dienas sākumā paši varam eksperimentēt ar diapozitīvu projekcijām uz ķermeņa, vakarpusē sākam apgūt luminogrāfiju (rakstīšana ar gaismu). Manas projekcijas uz ķermeņa ir gaužām vājas (izņemot vienu), kā vienmēr esmu iedomājies kaut ko, ko nevaru dabūt un attiecīgi nemāku improvizēt, to nedabūjis. Bet nu ok, vismaz viena projekcija izdodas itin labi. Ir sajūta, ka arī Kamilam tā patīk. Žēl, ka mums nav īstu skolotāja/skolnieka attiecību, tad es būtu dabūjis pluspunktus vai žetonu.

Kā vienmēr, daudz veiksmīgāk izdodas saviem mērķiem izmantot citu idejas. Kamēr strādā pārējie puiši, veiksmīgi noķeru 2-3 labus kadrus. Piedodiet, nevaru tos parādīt šeit, jo esmu parakstījies par nepublicēšanu. Kaut arī Monika tajos nav identificējama  tiešā veidā, kaut arī modeļa aizsardzība šeit nav tas galvenais, publicēt nevaru. Ja nu tomēr to ieraudzītu kāds kam nevajag, ja bildes nokļūtu sliktās rokās… Meitenes ģimene esot reliģioza, un tad nu būtu slikti, kā tas jau reiz esot bijis.

Domāju par vietu Rīgā, kur varētu aiziet un parunāt ar fotolaboratorijas operatoru, pabakstīt ar pirkstu, kurus kadrus drukāt un ko koriģēt. Nezinu.

Rīts pienāk slapjš. Ļoti. Tieši tāds pats, kāds bijis vakars. Galva nesāp, vismaz ne īpaši. Lietussargu, to, protams, atstāju mājās. Līdz autobusam nokļūstu veiksmīgi, nav tālu. Veiksme pamet mirkli pēc izkāpšanas no autobusa - kad nākamais autobuss apšļāc mani ar peļķes saturu no ragiem līdz nagiem. Aizejot līdz studijai, secinu, ka esmu pirmais un jāpagaida vēl ārpusē. Nav ilgi. Un ir ciešami.

Rīta bildēšanu sākam ar luminogrāfijas eksperimentiem. Ņemos ar līdzpaņemto Čaika zibspuldzi, krāsainiem lukturīšiem, studijas zibsni. Nekā prātīga - paģirainā smadzene nerada idejas. Citiem puišiem neiet daudz labāk, viens nemaz neveido savu izkārtojumu, tik pamet mazas idejas.

Ak, jā, vakar vakarā labu laiku pļāpāju ar Veronikas māsu. Uzzinu šo un to interesantu arī, piemēram, ka slovāku “zaitre rano” nenozīmē “agri no rīta”, bet gan “rīt no rīta”.

Pusdienojam kādā jocīgā picērijā, kur Calzone picu gatavo ar vistu aknām. Izvēlos dienas ēdienu, kas ir gulašs ar pastu. Tā stipri atgādina klimpas, tikai krietni mazākas. Esot slovāku nacionālā pasta.

Pēcpusdienā varam bildēt, kā paši gribam. Mēģinu veidot siluetu uz studijas softbox fona, bet neizdodas panākt vēlamo efektu. Beigās “poda pēc” uzņemam bildi ar pārējiem diviem puišiem, lietojot to pašu zibināšanas tehniku. Vismaz jautri.

Pēc tam svētā atvadīšanās, vizītkaršu dalīšana pa labi/kreisi. Izdodas tikt vaļā no kādām 10 darbavietas vizītkartēm, kuras citādi stāv nelietotas atvilktnē. “Take care of yourself” un citādi uzmundrinājumi, tad mazs brauciens autobusā, pusstundas gaidīšana stacijā (tur atkal satieku kašķīgo itālieti) un viss. Bratislava beidzas. Ceļojam uz Vīni, brauciens beidzies.

Bija vērts turp doties, pavisam nopietni. Kaut arī esmu uzņēmis varbūt tikai 10 bildes, ne jau tur tā sāls. Esmu palēcis vēl krietnu gabalu uz priekšu fotogrāfijas filozofijā - un tas ir galvenais. Saprast, kāda velna pēc mēs to darām.

Ceļojuma izmaksas pagaidām nezinu, bet lēšu, ka jābūt ap 300 Ls. Ar visu lidošanu un dzīvošanu. Un workshopa dalības maksu.