Es tikko to redzēju. Pats savām acīm redzēju, kā viņa sabučoja savu vīriņu, izkāpa no mašīnas, pamāja “uci-uci atā pamājienu” mazajam bērņukam auto aizmugurējā sēdeklī, tad paņēma rokā “ZARA” iepirkumu maisiņu, kurā acīmredzami bija vingrošanas drēbes, viņas pirksti sažņaudza maisiņa rokturi un vienlaikus arī rokassomas lenci, viņa uzlika kapuci un viņas seja ieguva to birokrātisko grimasi, kādu mēs to esam iedomājušies redzēt jebkurā valsts iestādē. Pēc tam viņa iegāja pa manas darbavietas durvīm. Nepazīstu. Pirms tam varbūt būtu gribējis pazīt.