Redzi, bērns… man atkal tev jāsaka “reiz bija”, jā, es zinu, tu jau man aizrādīji, ka es pārāk bieži pieminu pagātni, zinu, bet, piedod, atmiņas neizdziest tik viegli. Ir sajūtas un mirkļi, kas iespiežas atmiņā un ko grūti tā vienkārši pazaudēt, kā sajūtu agrajā pavasara rītā sadzirdot putnu balsis un sajūtot pārmaiņu vēja smaržu.

Tad nu redzi, bērns, reiz bija laiki, kad mēs dzīvojām citādi. Nē, es jau vairs nē, bet tavs vectēvs un ome gan. Zini, bija laiki, kad cilvēki, no rīta tiekoties, mēdza papļāpāt. Jā, nu, protams, īsti jau nebija par ko, tādēļ parunāja par to pašu neko - par to, kā otram klājas, par laika apstākļiem, kas tolaik vēl mēdza no dienas uz dienu atšķirties, drīkstēja pat otram pateikt, ka visam pietrūkst laika vai ka mīļais kaķēns nobeidzies. Protams, ka bezjēdzīgi, es arī saku, tāpēc jau mēs to esam atmetuši.

Mani vecāki pat atcerējās laikus, kad, no rīta puķes pērkot, esot mēguši patērzēt par dzīvi ar pārdevējiem, nu ja, pilnīgi svešiem cilvēkiem.

Heh, bērns, tu jau droši vien nemaz nezini, ka kādreiz puķes auga pašas, bez finansiālā pamatojuma, tā vienkārši izauga un cauri. Pilns dārzs vai pļava. Nē, tiešām nebija jāraksta biznesa plāns, lai iestādītu narcisi. Nu ja, un tad varēja arī parunāties ar pārdevējiem un pajautāt, kā šogad audzis, to pat nesauca par rūpniecisko spiegošanu. Jā, um cilvēki mēdza dāvināt puķes. Dāvināt, tas ir līdzīgi kā pārdot, tikai cena ir nulle.

Ko es te pļerkstu? Nu, tā, man sagribējās mazliet. Nav, nav man pirksti noguruši, nē. Es jau labprāt tev vēl..

*** _Sīkais_ has quit IRC

E-asara … e-notek manā e-vienvientulībā …