Patīk jau uztraukties, dikti patīk.

Bet tad vienā brīdī tu saproti, ka jebkurš sarežģījums ir kā krustojums, kurā tev jātiek pāri pa diagonāli. Nu, tā - jāšķērso gan Elizabetes iela, gan Barona iela. Vai Barona iela un pēc tam Elizabetes iela. Tu tuvojies šim krustojumam no Vērmaņdārza puses un novēro gaismu pārslēgšanos luksoforā. Zzzzih, brauc tie, kas pa Barona ielu, pārslēdzas, buļbuļbuļbuļ aizbrauc Elizabet-ielieši.

Tā nu tu to vēro. Protams, tu vari uztraukties par to, kuru ielu šķērsosi pirmo. Vari mēģināt izciparot, kāds būs luksofora stāvoklis, kad ieradīsies pie krustojuma. Bet, ja spētu sev iestāstīt, ka ir taču vienalga, kuru ielu šķērsosi pirmo, jo summa nemainās no saskaitāmo kārtības, pašam kļūtu daudz vieglāk. Un varētu neuztraukties.

Bet patīk jau atrast, par ko uztraukties, patīk. Prāts jau nedrīkst stāvēt dīkā.