Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Pa atvērtiem vārtiem stadionā ietraucas FarsMobilis, mirkšķinādams uguņus un lēkādams; sagaidītāji sajūsmā sauc, cits ķer pie sirds un nočukst “man palika labi, ļoti labi”, cits mīņājas un cenšas izstiepties garāks par sevi, tas neizdodas, kāds mazs bērns, uzcelts “kukaragās”, sasmērē mātei seju ar suņa mēsliem, kas pielipuši pie zābaka zoles, īsi sakot, ekstāze plebeju gaumē; gaisā uzskrien tūkstošiem raķešu, kas bijušas sagatavotas tieši šim mirklim, kad pilsētā iegriezīsies FarsMobilis; par to visus brīdināja jau laikus, neviens nedrīkstēja palikt mājās un neierasties šeit; nu auto trauc jau ceturto apli pa stadionu un atnākušos visvairāk interesē, kura tad ir tā mīklainā dāma pie FarsMobiļa stūres, bet kurš gan to varēs saskatīt, kad spoguļstikla logos atspīd vien pārspēcīga saules gaisma.

FarsMobilis izbrauc no stadiona un pazūd tālumā, viss ir beidzies; cilvēki vīlušies un sakautrējušies izklīst; viss noticis pārāk īsi un pārāk perfekti, tur nebūs par ko parunāties kā iepriekšējā reizē; vienkārši atbrauca, pārsteidza un pazuda; vienu onkuli aizved uz reanimāciju, atā.

Tak tepat pa pilsētu trauc FarsMobilis, pie stūres tam vecā tantiņa ar sačokurojušos sejas ādu un chupa-chups bezzobainajā mutē, dzīve ir viņas vārds.

Uzmanies, arī pa tavas pilsētas ielām reiz trauksies šis auto.