Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Popsa eto vsjo. Būtu man te vietiņa, kur ierakstīt “current mood”, rakstītu, ka esmu old. Vietiņas nav. Nerakstām.

Cik ilgi vispār cilvēks ir jauns? Ne jau tāds jauns, ka gatavs skriet un lēkt - to es tā kā vēl varu - bet jauns tā, ka nekacinās par katru sīkumu, jauns tā, ka galvenais ir tuss (burzs?), jauns tā, ka pārgudra filozofiska prātuļošana ir tikai centiens pazīmēties ar intelektu, bet iekšpuse ir sekla un vēl neizglītota, jo trūkst informācijas bāzes patstāvīgiem spriedumiem, kas būtu kaut mazliet vērtīgāki par vispārzināmām patiesībām (nemēģinu apgalvot, ka vēlāk visiem iekšpuse ir ne-sekla). Tāds jauns, ka aiziet uz Moby konci un par to priecājas, nevis kaut ko streso, ka priekšā lēkājošais tirliņš nomīdījis tev kāju vai to, ka nav ko elpot un apkārtējo paduses smird vai varbūt to, ka halle ir nepiemērota mūzikai, ka pirmajās dziesmās rodas šķietama sinhronizācijas problēma starp pašu Moby un buņģieri, vai galu galā, jopcik bumbiņ, par to, ka Feeling So Real tiek atspēlēts no fonogrammas, tik nedaudz piebungājot klāt kongas.

Nē, nu patiesi ir muļķīgi mēģināt baudīt mākslu (ko tu vēl joprojām uzskati par mākslu, jo kādreiz esi bijis “jauns”)un vienlaicīgi iekšēji gūģoties par to, ka tas nav labi un šitais arī nav labi.

Man patika. Tiešām patika. Dzirdēt “Go” dzīvajā, tas ir to vērts. Un vēl daudz, daudz cita dzirdēt. Un šodien dungot vakar dziedātās dziesmas. Bet saprast, ka nesaproti, tas sāp. Kas tālāk?