Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Nez, bet kāpēc cilvēki melo sev?

Kāpēc melo citiem, to vēl varētu saprast diezgan viegli. Gribas izskatītes labākiem, pareizākiem, atbilstošākiem - un parādās nepatiesības. Un puspatiesības. Un gandrīz patiesības, tik citādā gaismā pavērstas.

Nu, tas labi. Bet sev? Tu pamazām sadalies divos dažādos tēlos, kļūsti par Mr. Fix abām diskutējošajām pusēm vienlaicīgi. Tā viena puse stāsta tai otrai… nē, šķiet, ka šajā brīdī tur ir pat trīs puses. Ir Stāstnieks, ir Klausītājs un ir Mānītājs. Un tad nu sanāk tā, ka Mānītājs sastāsta Stāstniekam, ko vajadzētu tam muļķa Klausītājam sabakstīt ausīs. Apmēram kā “nu, tu pasaki viņam, ka patiesībā es* tā’arī gribēju tai meitenei pateikt, ka viņa ir nesmuka”. Un tad Stāstnieks sāk klārēt Klausītājam. Sak, nē, nu tiešām - nu, tā meitene tak nebija smuka! Nu, un protams, ka katram ir tiesības zināt, kas ar viņu ir slikti. Nu, ja! Nē, nu bet beidz, viņa taču bija nesmuka. Jā, un es viņai to pateicu. Kādam taču ir jāpasaka!  Protams, Klausītājs beigu beigās tik māj ar galvu. Jā, jā. Tiešām, tiešām. Nesmuka, nesmuka, es ar` saku.

Bet konteksts, konteksts taču paliek viens un tas pats. Un nevar Mānītājs būt pavisam nemanāms. Klausītājs tikai paskatās aiz mazā aizkariņa, kur ierauga Mānītāja acis un viltīgo skatienu tajās un saprot visu, pat daudz vairāk nekā vajadzētu. Turpat arī pienāk māsa Sirdsapziņa, kas 2 teikumos saplēš lupatās Stāstītāja radīto patiesības plīvuru.  Thuf, nav tavu pašmelu. Tad kāda jēga?

Tomēr gribas… gribas pašam sev pamelot. Pacelt savu reitingu savās otrās acīs, cerot, ka Klausītājs nepamanīs. Bet nekas, pagaidi tik brīdi, kad smadzenēm (es augstākā forma) kaut kas noies greizi, tad Mānītājs pats pieteiksies visiem pēc kārtas, atzīsies savā vainā un melos. Un atkal - kāda jēga?

_______
* šiem tēliem es ir visu laiku viens un tas pats - smadzeņu īpašnieks