Originally published at BlogBlodziņš. Please leave any comments there.

Aidā… rudens ir pietuvojies ar pamatīgu palēcienu šonakt. Par to liecina arī galvā atrodamās domas, kas nebūt nav tās pozitīvākās.

Vizinoties pustukšajās Rīgas ielās, pēkšņi sajūtu brīvības trūkumu. Sajūtu to, ka esmu ierobežots no n pusēm, ka daudziem cilvēkiem, kurus es pat nepazīstu, ir vara — juridiska — pār mani. Tā, protams, nav tikko radusies vai tikko radīta. Kādreiz, kādā gadā numur N cilvēki ir secinājuši, ka anarhija nav ērtākā valsts iekārta, un izdomājuši, ka to vajadzētu mainīt. Šajā brīdī vara ir deleģēta kādam, ir radīta kāda sistēma un ar to jāsadzīvo ir vēl šobrīd. Cilvēki, kuri tobrīd pieņēma šo lēmumu, ir sen jau miruši, palikuši esam mēs, tagadējie iedzīvotāji, kuri turpina dzīvot viņu radītajā sistēmā. Šķiet, kaut kas līdzīgs kā stāstā par mērkaķiem, banānu un firmas (korporācijas?) tradīcijām. Un kad nu tu aizmirsti par to, ka tas viss ir kādreiz radīts tevis paša labā, tu īsti vairs nesaproti, kāpēc viņi visi drīkst tevi ierobežot. Kāpēc ceļu policists drīkst ņemt un tev piekasīties, pieprasot uzrādīt “aptieciņu” vai norādTue, ka esi automobīli atstājis nepareizā virzienā attiecībā pret brauktuvi; kāpēc tu nedrīksti iedzert alu, sēdēdams jūras krastā (kas pēkšņi ir nokļuvis Rīgas pilsētas administratīvajā valdījumā, he, jā, Rīga — jūras pilsēta, kā tad); kāpēc tevi pēc vidusskolas var “paņemt” armijā, ja tu esi tik iedomīgs un negribi mācīties augstskolā; kāpēc kāds ir tiesīgs sodīt bāra īpašnieku par to, ka bārā ir izkārta nepiedienīgs mākslas darbs; kāpēc kāds drīkst tev pateikt, ka “tev nebūs atstāt mašīnu Rīgas centrā, mēs vienkārši darīsim visu, lai tu to nespētu samaksāt” kāpēc, kāpēc… [šajā vietā vajadzētu parādīties skatuves māksliniekam Igo un iedziedāt “kāpēc, es tiešām nezinu, kāpēc… es putniem vaicāju kāpēc.”].

Pēkšņi ir radusies sajūta,ka apgalvojums “tu taču esi brīvs cilvēks” ietver sevī stipri deformētu brīvības jēdziena izpratni.