agraak es biju riktiigaa plosiitaajmeitene.
man patika njemties pa vecriigas ielaam cauri nakti, arii tad, kad mamma veel bija stingri pret taadaam izdariibaam. man patika smeekjeet un suukt kokteiliishus liidz noreibst galva, liidz tualetee skatos spogulii un smaidu ne par ko(un shii sajuuta ir tikai vakara saakums). un es skaidri zinu, ka ir vismaz divi cilveeki, kuri manaa iespaidaa iemiileeja sho dziives veidu. tagad es esmu cita. bet pirms dazhaam dienaam satiku vienu no shiem cilvekiem. un vinja joprojaam ir taa pati. vai tagad mans pienaakums buutu iemaaciit dziivot labaak?

vai arii jaabeidz filozofeet.