Šajās brīvdienās es ēdu garšīgus saldējumus un citas labas lietas, skraidīju pa pļavām, mētājot disku, ēdu pirmās mājas zemenes un pilnīīīīīgi aizmirsos! Kādu laiku neesam kasījušies par kaut kādiem niekiem, un tas ir dikti forši.
Epasti no pasniedzēja gan sāk vilkt aiz matiem atpakaļ realitātē.
Vecāki tikmēr šajās brīvdienās kārtīgi strādāja Brīvdabas muzejā, kur lielais amatnieku gadatirgus notika. Labi gāja, taču tagad abi vecāki jau ir stundu kā atlūzuši pie ieslēgta televizora.

Pīppauzē starp tostiem kāju izlocīšanas nolūkos aizgāju līdzi pārējiem, kur notika mana saruna ar D:
- Nu, jūs nākamie!
- Nē, nē, es jau nē, nez ko tad es varētu teikt viņiem [t.i., līgavainim un līgavai].
- ...
- Āāā, tas nav par tostiem?
- Hahaha, nav gan.

Tās bija kāzas, kurās mums abiem prasīja, vai būsim nākamie. Pirmās katoļu kāzas, uz kurām esmu bijusi, un lietas tur notiek nedaudz citādāk, piemēram, noslēdzot laulības nebija skūpsts, bet gan rokasspiediens. Jocīgi, ne? Izklausās pēc darījuma. Man patika - nebija liels karstums, nebija arī arktiskais aukstums, otrā daļa uz viesnīcas terases 7.stāvā tieši pretī Grīziņkalnam, un izskatījās skaisti tie koki un skats, kas pavērās. Ar šo pasākumu es sajutos tā, ka būtu vēl kāds solītis pasperts uz priekšu pretī tam, lai pilnībā iejustos viņu pulkā. Tā tiešām ļoti jauks pasākums kopumā sanāca. Atskaitot tikai to "Allačku", kā iesaucām, kura neglīti runājās un pilnīgi nepamatoti. Taču tāpat neņēmu viņu galvā.
Kad beidzās tā daļa, domājām tālāk doties uz Vecrīgu. Aizbraucām līdz Madarai un viņas puisim, kur viņa gribēja pārģēbties, taču beigās, protams, palikām visi turpat un aizmigām ap septiņiem no rīta. Desmitos sapratu, ka mans plāns celties ir jāatliek līdz vismaz divpadsmitiem. Patika, ka sanāca parunāties ar Eihi, jo to mēs nebijām tā īsti nekad darījuši.
Savā ziņā esmu pat tā kā apburta ar to viņu lielo pulku, kas viņi tur ir. Man nav tāds plašs draugu pulks, kurš būtu savā starpā ļoti labi pazīstams un kurš ikdienā tā pavadītu laiku kopā. Priekos un bēdās. Daļa no viņiem ir bērnības draugi, citi pielasīti klāt, gadiem ejot, taču praktiski visiem kopīgais ir viena skola. Tajā pasā laikā man draudziņi ir salasīti pa šķipsnai kopā no dažādiem dzīves periodiem, un jāsaka, ka es pati arī neesmu neko daudz darījusi, lai šīs šķipsniņas ļoti iepazīstinātu savā starpā. Varbūt kādreiz.

Sestdien nonācu "veicpuišu ballītē" Berģos. Man negribējās braukt uz Berģiem, jo nākamajā dienā maratons, kā arī tas, ka domāju, ka viņi visi atkal runās par kādiem izbijušiem notikumiem, laikiem, iespaidiem, cilvēkiem, ka man tur nebūs vietas, kur pieslēgties sarunai. Vēl ceļā uz turieni biju tāds kā bubulis, jo ar O bija domāts darīt pavisam, ko citu, un sapratu, ka maratons nebūs. Taču tajā pašā laikā es zināju, ka O ir jābrauc, un nevar būt cita runa; ka viņam tas ir ļoti svarīgi un es nepiedotu sev, ja es būtu iemesls, kāpēc viņš neaizbrauktu uz sava bērnības/skolas drauga vecpuišu ballīti. Aizbraucot uz turieni es ātri vien pārstāju būt bubulis. :)
Vecpuišu ballīte bija tam pašam, uz kura kāzām iesim pēc divām nedēļām, un tā kā šī bija trešā reize, kad ar līgavaini tiekamies, tad pienākums bija iepazīties, ja reiz eju uz viņa kāzām. Mani sameklēja, nosēdināja viņam uz ceļa it kā viņš būtu Ziemassvētku vecītis, un sākām runāties. Ir ok, čalim tikai grūti - celibāts no Ziemassvētkiem - es tikai neiedomājos paprasīt, vai pēc kāzām viņš atkal tā kā varēs to visu darīt. Interesē man tagad šis jautājums. :D
Parasti man neveidojās dialogs ar dūdām no O bara, jo, ja viņas ir vairāk kā viena, tad neizbēgami viņas apsēžās blakus un aprunā kādas citas dūdas/čalus (kuras es nezinu) un runā vienkārši par saviem dzīves notikumiem, Taču šoreiz neparasti labi sanāca izveidot kontaktu ar manu vārda māsu. Gan jau viņai palika žēl manis, un tāpēc sāka runāties. Daniels tikmēr jau bija nonācis līdz pakāpei, kad visus bučoja un nevarēja pārstāt smaržot meiteņu matus. Klassisks Daniels. :D Un vēl bija tā forši ar Dziļumu. Parunājām atklāti, pateicu, kāds bija mans viens no pirmajiem iespaidiem, kāds radās man par viņu - viņam ļoti patīk runāt par sevi un zīmēšanu. Izrādās, viņš nereti speciāli cenšās ar mani runāt tā, lai ne viss, ko viņš teiktu, būtu man saprotams. Ķip, cenšās likties gudrāks. Pirms tam bija izteikums par to, ka sievietēm tā īsti patiesība nepatīk, taču ar mani esot viltīgi, jo esmu eksakto zinātņu pārstāve, tāpēc es viņam interesējot kā personība. Tas bija jauki, tā atklāti. Mēs trīs arī bijām pēdējie izdzīvojušie un kamēr ar O iekritām gultā atpūsties, Dziļums stiagāja apkārt pa māju, ēda magoņmaizīti, smējās par čali, kurš aizmidzis sēdus, un visu laiku mūs apzināti modināja ienākot istabā ar "Eu, balodīši!".
Uz Berģiem es braucu ne tikai tāpēc, ka O tas bija ļoti svarīgi, bet arī tāpēc, ka tie ir Berģi un apmēram tas pats datums, kas pirms gada. Ir gads pagājis jau.
Uz maratona startu, protams, netiku. Bet labi. Atbraucu mājās, uzdāvināju tētim "Cielaviņu" dzimšanas dienā, un pateicu, ka maratonu neskrēju, jo biju vecpuišu ballītē, un to, ka negribēju vecpuišu ballīti minēt īsziņā, jo tas izsauktu pārāk daudz jautājumus. Paēdu un atlūzu. Pirms stundas pamodos un tagad domāju, ko nu lai dara. Jācenšās būs drīz aiziet vēlreiz gulēt.

Pievienoju "Sveiks, Šveik!" tam bāru sarakstam, kurā esmu bijusi. Viņiem ir āra terase, pagrabiņš un arī augša. Augšā gan tā diezgan šauri likās, bet varbūt tāpēc, ka salīdzinoši daudz cilvēku bijām. Piedāvājumā tur ir gan čehu ali, gan arī virtuve, cik nopratu. Piektdien (jā, jā, man pārsvarā visas dienas - arī svētku - ir darba dienas) pēc darba aizgājām, un tur arī palikām. Šķiet nekad vēl nebiju redzējusi Juri bez bārdas. Bārda viņam daudz labāk izskatās. Bez bārdas viņš tiešām ir tāds, kuram alu nepārdotu veikalā. Spēlējām sabotierus un dažus ļoti aizrāva spēle, par ko es tikai priecājos.
Maija beigās mani ņems līdzi uz kāzām! O draugs precās. Es tikai to draugu esmu divreiz mūžā tikai redzējusi, bet nekas, tāpat kāzas. :D O man stāstīja, ka domā ar pārējiem čomiem sarīkot arī vecpuišu ballīti, tādu ne visai traku.

Un vispār man ļoti interesē, kā tiem laivotājiem iet un gāja pēdējās dienas. Vai nebija jāmostās ar piesalušiem matiem pie telts sienas, bet nu, skaidrs ir tas, ka visdrīzāk nebija peldes četrreiz dienā. Neskaitot varbūt nejaušu ievelkšanos ūdenstilpnē.

Maijs ir džeza mēnesis, un vakar, starptautiskajā džeza dienā, bijām klausīties džezu. Coolmans report. Tie paši, kas Dailes teātra Vecgada uzvedumā atbildēja par mūziku. Ir labi. Tādi blūzīgi džezīgi. Otra grupa gan vairs tik laba nebija. Tur tās dūdas, kas dziedāja, nederēja.
Mums bija rezervēts galdiņš tieši pretī skatuvei. Tā kā žūrija jutāmies. O man teica, lai es pārāk daudz tikai netirinos, citādāk viņi domās, ka es izmēdot viņus.
Man liekās, ka būs jāpacenšās dabūt vēl kādu džezu šomēnes.

Mmhm. Tāda sajūta, ka arī man šogad vasaras svinēšana ir atnākusi pie manis ātrāk. Man gribās picu un sušī, un pelmeņus, mohito, slackline, šķīvīti, LZA 17.stāvu, sabotierus un neko nedarīt mācībām. Un pats sliktākais, ka es gandrīz arī neko nedaru mācībām. Tas mans visa semestra bieds - 60min gara prezentācija - man pat virsraksts nav, taču pēc 2-3nedēļām sāksies aizstāvēšana. Ko daru es? Labi pavadu laiku.
Bet es ticu, ka viss labi nokārtosies beigās.

Es esmu laimīga!
Mājās neesmu bijusi kopš ceturtdienas, tikvien apkārt un riņķī, un TĀDA vasaras sajūta plaušās un galvā! Diezgan satriecošas dienas ar ļoti jaukiem laikapstākļiem. Pat ja uz Sabotieru vakaru atstāju Sabotierus mājās. :) Pilnīga bezrūpība, nedomāju ne par laiku, ne naudu, kuru atstāju citiem. Tikai prieks, saule, brīvums.

Ā, un vēl man liekās, ka uz mani reāli ir greizsirdīga O māsas meita. :D

Un par šiem džemperīšiem islandiešu es jau skaužos labu laiku, ka mums tik skaisti siltie apģēbi nemaz nav.

Arī man, iespējams, briest pārmaiņas. Patiesībā es sāku aprast ar domu, un sāku to pieņemt. Šāds iespējamais pavērsiens bija man padomā, tikai varbūt ne tik drīz, taču varbūt pat labi, ka tā, un no vienas puses man gribās, lai sanāk šis "pārmaiņu pavērsiens". Rītdiena būs diezgan izšķiroša, bet galīgi ne no manis atkarīga.

Tāpat arī šodien biju iepazīties VID personālu, kurā manu zilo tinti saukāja par melnu un centās ar dzēšgumiju izdzēst, cenšosties parādīt, ka ja ne tā ir melnā tinte, tad vismaz parastais zīmulis, kā arī uzzināju pārsteidzošu pārsteigumu, ka jaunības dullumā izveidotā biedrība tomēr nav likvidēta un nav iesniegts gada pārskats par izgājušo gadu.

Taču vakardien mācīju saviem vecākiem spēlēt Sabotierus, un, ak, cik tās bija jauki pavadītas divas stundas. Nudien, negaidīju, ka būs tik forši. Mamma smējās līdz ko izvilka sabotiera kārti vai, izmantojot darbības kārti un apskatot vienu no trim lādēm, atrada zeltu. Neaprakstāmi!

Un šī, te, ir mana absolūtā šīs dienas dziesma! Pamdodos ar viņu galvā un pavada mani visu dienu. Es varētu katru dienu ielikt pa dziesmai.

Draaausmas, cik sen nav rakstīts (šeit). Es nemēdzu pārāk bieži fotografēt to, ko ēdu, taču šī diena ir izņēmums, jo tās zemenes es tiešām negaidīju. Pusdienu pārsteigums no Manējā.
Iet man labi. Guļu maz vai vidēji, gaidu brīvlaiku kā svēto govi, čakli strādāju, lekcijas diezgan kārtīgi arī apmeklēju. Izklausās traki garlaicīgi. Brīvdienās biju 23km izbraukt ar riteni, jo tāpat vien gribējās kaut ko padarīt, nevis mācīties. Pieteicos Nordea pieciem kilometriem, jo man gribās krekliņu dabūt. :D Sāku dzert skuju kaut kādu izstrādājumu, dzērienu, un ja viņš man nedos to enerģiju, lai viņš sargās. Jo tad būšu skuju padzērienu tāpat kapājusi.
Rīt nenotiek lekcijas, tāpēc domāju aiziet uz spēļu veikalu un paskatīties kādu spēli. Vecums. Man gribās galda/kāršu spēli. Tikai tur būs tik ārkārtīgi plaša izvēle, ka apmaldīšos.
Vispār šodien ir riktīgi smieklīga diena, jo visādas muļķības notiek un tiek runātas, un tas ir tā relaksējoši. Kursa čaļi (vismaz divi) vispār liekas, ka uzvedās gandrīz kā runči pavasarī. Bet smieklīgi.

Vakar kārtoju destopu un tur stāvēja šis citāts:
If she's amazing, she won't be easy. If she's easy, she won't be amazing. If she's worth it, you wont give up. If you give up, you're not worthy. ... Truth is, everybody is going to hurt you; you just gotta find the ones worth suffering for.
/Bob Marley/

Nāk pavasaris un es jūtu, kā mostos. Un līdz ar to pastirpinās jautājums par to, ko iesākt ar dzīvi un sevi; varbūt tas tikai šodien tā. Bet ir labi šodien.

Vakardien nejauši satikām viņa draugu, kuru pieminēju iepriekšējā ierakstā. Es nebiju redzējusi viņu no kāda oktobra šķiet, kad Kaukāza sētā sēdējām pirms manām lekcijām. Un tā... patīkami. Es laikam vēl līdz galam nevaru pierast pie tā, ka... laikam jau mani pieņem. It sevišķi pēc tik salīdzinoši ilga nekontaktēšanās laika un tā, ka es nebūt neesmu kompānijas dvēsele. A, un tā drauga tētis, kuru redzēju pirmo reizi, uzreiz nosauca mani par "mīlīgu meitiņu". :D Bet tas tik organiski sanāca, ka nav, kur piesieties. Palaidu savējo ar viņa draugu uz Pablo vai Kaukāzu, tikmēr pati centos paspēt uz neesošu vilcienu. Sapratu, ka tāds vilciens tādā laikā nemaz nav, gāju uz autobusu, kurš deguna priekšā aizbrauca prom. Tikmēr bija paspējis sākt pilināt no debesīm un prātoju, ka būtu labāk aizgajusi ar viņiem uz vienu alu un tad gājusi uz vilcienu.
Un dabūjām ielūgumus uz zviedru filmu vakaru! Gribēju vēl vienu filmu, bet kasiere teica, ka tā ir bērnu filma. Pārmijām ar viņu dažus vārdus, jo teicu, ka tas jau nekas, ka bērnu, es arī gribu redzēt, jo viņa jaaaauka likās. Kasiere noteica, ka var jau iet, tikai tad kādam bērniņam pietrūks vietas. Pēc šī teikuma man nācās piekāpties.

Ja iepriekš viss garastāvoklis bija līdz ar zemi, jo bija pamats domāt, ka nekas no iecerētā neizdosies, kā plānots, tad dažu stundu laikā radās pārliecība, ka viss notiks un būs. Nebija jau īsti ārkārtīgi svarīgs iemesls kaut ko svinēt, taču man gribējās uz mūsu pirmo oficiālo pusīti sagādāt kādu iepriecinājumu, tāpēc laicīgi aizņēmu viņu vienam vakaram, pasūtīju sušī komplektu, bijām rokkafejnīcā uz pāris aliem, noskatījāmies pirmo sēriju "mūsu" seriālam un vispār vakars pavadīts vairāk vai mazāk, bet divvientulībā. Viņam gan ik pa laikam zvanīja kāds draugs un aicināja, bet viņš pieklājīgi pateica, ka šovakar vakars ar mani. Gan jau otrā galā nočortojās, ka atkal marvellous nozagusi viņiem čomu. Nu, jā, viņam arī viens draugs pirmdien atgriezās no Meksikas, viņš strādā uz kuģiem un ik pa laikam uz kādiem 3-4mēnešiem pazūd. Tagad viņam bija jau nākamā biļete uz Ameriku, bet viņš neaizbrauca. Jo negribēja.
"Mūsu" seriāls ir pēdiņās, jo mēs speciāli meklējām kādu seriālu, ko varētu kopā skatīties, un tā atradām pavisam, pavisam jaunu, kuru tikai tagad sāk rādīt.
Izmācījusies neko neesmu, lieki teikt. Jāiet tagad kaut ko sagrābt un saglābt.
Rīt pēc darba jānoiet gar K Suni, ja paveiksies, tad dabūsim biļetes uz zviedru filmām. Un rīt beidzot jāizprintē pārskaitījumu izraksti, lai var aiznest ienākumu deklarāciju un gaidīt naudiņu ienākam.

Marvellous, tevī mīt ideālais trollis, teica kursabiedrene, kad izstāstīju kādas lietas darbā daru kolēģiem.

Bet šodien pirmā pavasara diena, un Viņš man uzdāvina no rīta rozā rozīti. Jo pavasaris. :)

Pagājušās brīvdienās bijām aizgajuši uz frīsbija spēli tepat manā pilsētā. Iemesls ir tāds, ka mūsu kolēģis spēlēja tieši šeit un domā taisīt augšā savu komandu, un piedāvāja arī manējam vīrietim tajā piedalīties. Kad sāksies treniņi ārā, tad iešot. Nē, nu, man jau arī patīk to šķīvīti lidināt, un tagad cerams būs kāds, kurš varēs visādus knifiņus iemācīt.
Šajās brīvdienās es tā kā bišķiņ sadusmojos par to, ka mani apsveica tikai ar īsziņu vienpadsmitos vakarā. Es negaidīju nekādas kūkas, izjādes vai romantisku tusēšanos dūņās, taču kaut ko vairāk par īsziņu pašā novakarē gan. Es gaidīju laikam zvanu. Telefons izlādējies viņam. Toties vakardien, turpinot runāties skaipā, viņš pateica, lai aizejot līdz trepjgalam un paskatoties pa logu, esot atstājis man kaut ko. Tur viņš mani gaidīja ar zilām hiacintēm rokās. Bija ļoti jauks vakars, daudz izstaigājāmies.
Bet, nu, ir tā, ka tad, kad es gribu sagādāt kādu pārsteigumu, tad viss vienkārši izgāžās un nekas nenotiek, un tas mani ļoti, ļoti spēj sabēdināt.
Vakar satikām L&Ē, un manējais pēc tam prasīja - tā ir tā meitene, kurai toreiz bija tās sardeles? Es sāku smieties un teicu, jā, ka noteikti viņa arī šito ir paspējusi jau piemirst. Mums vakardien abiem bija pirmais šīs sezonas brīvdabas aliņš. Lieliski! Tas nekas, ka esmu tāda pusslima.
Visu laiku gribu ielikt kādas dziesmas šeit iekšā, bet tad, kad es to varu izdarīt, ir vēls un es lielāku prioritāti sāku piešķirt miegam.
Man mazliet žēl, ka tik reti sanāk kaut ko te iemest. Es varētu notepad rakstīt darbā visādus sūdus un tad dienas beigās aizsūtīt uz savu epastu un iekopēt šeit. Hm. Varbūt nav nemaz tik slikta doma.

Pavasaris. Nē, tā saulīte, kas tagad ir, un tas, ka no rītiem ir gaišs, mani ir ielīksmojis. Vakardien par to aizdomājos un izsecināju. Ir gaisma, ir izlīsts no alas, un būs vasara, būs; un vasarā viss būs skaisti. Tā ir mana "apsolītā zeme", ar piena upēm un ķīseļu krastiem.

Ir pagājis laiks. Daudz laiks. Un nav bijis spēks, vaļas, iedvesmas atskaitīties.
Kopš pēdējā publiskā ieraksta tapšanas sesija ir pabeigta un beigusies, bez parādiem un lielām sāpēm un pāridarījumiem. Praktiski uzreiz pēc sesijas notika darba saliedēšanās pasākums divu ar pusi dienu garumā, Jūrmalā. Gāja visādi. Tā nebija tikai nodzeršanās, vismaz ne man, jo es nelaimīgā kārtā biju iedalīta otrā viesnīcā, kas bija apmēram 10-15min gājiena attālumā no "galvenās" viesnīcas un tātad arī prom no "manējā". Bija cilvēks, kas appludināja istabiņu, kamēr citi klauvē pie durvīm, sakot "Open the door!", kas man beigās sāka likties ļoti smieklīgi, jo atgādināja Harija Potera "Alahamora". Bija cilvēks, kurš bija noskaņojies un ļoti vēlējās atrast ceļu uz to viesnīcu 15min attālumā (un kur pats dzīvoja), taču pēc pārrāpšanās pāri 4 privātmāju žogiem, izjuta neaprakstāmu prieku no jauna ieraudzīt, ka nekur nav ticis un ir atgriezies sākumpunktā. Nākamajā dienā bija saliedēšanās aktivitātes un orientēšanas pasākums. Ļoti patika mana komanda, lai gan nebiju vienā komandā ar savējo. Komandā bija divi dāņi, kanādietis un četri latvieši. Ļoti labi sanāca mums viss, atskaitot tā īstenā mērķa atkošanu. Bet vispār ļoti pozitīva un patīkama laika pavadīšana izdevās. Vakarā - prezentācijas, "balle", kur atkal gāja visādi, un čilošana.
Sākām aizpildīt vasaras plānus un nopirkām biļetes uz... lai nu paliek pagaidām neziņa, kamēr viss nav skaidrāks un nokārtots.
Tad kaut kad pavisam neplānoti biju ar O uz "reperu koncertu" Nabaklab. Tā bija O paziņas albuma vai singla prezentācijas pasākums. Protams, ka visvairāk no tā vakara es izbaudīju alu un to, ka nekur nav jāsteidzās.
Sekoja arī sāpīgs notikums, proti, atvadīšanās no vectētiņa. Ceremonija bija skaista. Taču emocijas manī bija tik ļoti sakāpinātas, ka es fiziski nespēju pateikt tostu, lai gan galvā to nemitīgi atkārtoju, papildināju un laboju. Es ceru, ka man to piedos.
Nopirkām biļetes uz Kings of Leon vasarā, kas ir lielisks papildinājums mūsu vasaras plāniem. Un plāns ir, lai vasara būtu lieliska.
Ā, jā. Manējais nopirka lieeelu televizoru savai "jaunajai",t.i., pagaidām neizremontētajai istabai, un komplektā nāca komplekts ar 3D brillēm, tad nu mēs vēl šo laiku skatījāmies filmas, ar un bez brillēm, kur es nereti atlūzu, garās darba nedēļas dēļ.
Pagājušo piektdienu izlēmu nobastot lekciju, aizdzēros ikmēneša dzeršanā darbā, kur dirselīgā I, kas ir arī no O genga, atzinās, ka es viņai patīkot, un esmu vienīgā, kas patīk no cilvēkiem, ko O ir ievedis šajā bariņā. Beigās gan paprasīju, un bez manis tas ir bijis viens cilvēks, tā kā - tikai 50%. :D I bija arī Berģos, un piektdien man izstāstīja, ka viņa O uztver teju kā brāli un tā kā sargā, taču pēc Berģiem viņa esot O pateikusi, ka, nē, no šīs nevajadzēs sargāt. Drunk talk, taču tāpat jauki. Skrējām pēc sušī, un braucām pie manis, kur visas brīvdienas pavadījām laiskā gaisotnē.
Esam nonākuši līdz šai nedēļai, kurā otrdien nobastoju otro lekciju un aizgāju uz Kaukāza sētu skatīties spēli ar Šveici - nenožēloju. Toties ļoti sāpēja, ka trešdienas spēli ar Kanādu nevarēju redzēt, jo šo lekciju izlaist neuzdrošinājos. Toties O satikās ar Viku Kaukāza sētā, O nopelnīja pa plusiņam Vikas acīs, un sarunāja teju randiņu vasarā. Visu nedēļu ēdu daudz saldumus, jo tā sanāk, un piektdien sapratu, ka hiperglikomija nav tālu.
Biju izlaidumā, un pēc tam pie Jura gājām hokeja pusfinālu un mūsējo bobsleju skatīties, spēlējām duraku čaļu gaumē, kur zaudējuma gadījumā ir minūte jāsēž pret sienu atspiedušamies ar kājām 45 grādu leņķī. Silts moments bija, kad es devos prom uz vilcienu, bet puiši palika pie Jura dzert un čilot. Dziļums, es nezinu kāpēc, ļoti lēni izgāja ar mani cauri tam garajam džeku sveicienam, kur tā un šitā sveicinās. Kamēr Juris teica, lai uzzvanot, kad esmu mājās. Ok. Juris ir tāds jauks, to es zināju, bet Dziļums mani pārsteidza. Klau, es varbūt tomēr viņu acīs neesmu kā apgrūtinājums, un kas velkās līdzi O?
Mūsu sunītim, kuram nu jau ir ~40kg, apritēja gadiņš. Ļoti mīļš suns padevies.
Ed aizgāja atpakaļ mācīties uz turieni, no kurienes tik ļoti bēga. Bet malacis, man prieks, ka viņam viss izdosies.

Es laikam kļūstu tik nabadzīga, ka pēdējā laikā ievietoju šeit tikai kādus sarunu izrāvumus. Bet tagad tāpat ir sesija, visiem un nevienam, kas mācās, nav laiks, tāpat arī man. Līdz galam neizdodās iznīdēt no savas leksikas vārdu salikumu "nav laiks", nejauši tas tāpat mēdz izpraukties reizumis. Izklaidēm baigi daudz laiks netiek atvēlēts. Man ir nopirktas biļetes uz šī gada LabaDaba. Nopirku divas biļetes. Jā. Mēs janvārī, ja neskaita pašu pirmo datumu, neesam kasījušies, un tas ir TIK patīkami, ka tas atgriež tādu jauko sajūtu atpakaļ.
Pagājušo nedēļu darbā klausījos Satori sarunu ar amerikāņu dzejnieku Edvardu Hiršu, kas lika aizdomāties par vairākiem jautājumiem. Es nemāku rakstīt, tā nav literatūra, ko es veidoju. Es brutāli aprakstu savas izjūtas un pārdzīvoto, aplipinot ar patiesiem un izdomātiem faktiem, lai nedaudzos lasītājus novestu no ceļa. Tā ir pirmā fāze, taču, ja gribētu sākt rakstīt nopietni un paskatīties, ko spēju radīt, šis būtu jāmet pie malas. Lai rakstītu nopietni, man būtu ļoti daudz jāizglītojās. Ir jāstrādā tad. Ļoti muļķīgi būtu iedomāties, ka man viss tas jau ir pats no sevis. Ļoti interesanta saruna, man patika.
Ah, bet kā es ar suni šodien biju izskraidīties! Uh!

Vienu dienu O bija atstājis mājās telefonu, tāpēc izlēmu to izmantot un sasūtīju viņam kaudzi īsziņu ar visādām muļķībām. Saruna nākamajā dienā:

- Mamma teica, ka "tev visu dienu nāca īsziņas". :D Un viņa man atsūtīja e-pastu, ka es esmu aizmirsis mobilo mājās, lai nedomāju, ka esmu pazaudējis.
- Hahahaa, vai. Tikai nesaki, ka es sūtīju visas tās īsziņas. Nu, mammai nesaki.
- Viņa laikam zina.
- Ak...
- Jo paskatījās mobilajā.
- Haha. O m g. Bet jā. Es vnk... otrā īsziņa bija apmēra - čau, seksīgais, kas tev mugurā? :D
- Hahaha, nez kādu viņa redzēja.
- Khem, es ceru, ka kādu citu.
- Es ceru, ka nē. :D
- Es kādu laiku padzīvošos pa savām mājām, ja.