Man dažreiz liekās, ka vajag apsēsties un sakārtot savas domas un uzskatus. Tā globāli.
Tādas dienas nav daudz, kad tiešām apsēžos un… sākumā nedomāju ne par ko, bet pēc tam aizpeldu jau tie tā, ka nejēdzu savu dzīvi dzīvot. Tās dienas, kad tā izdari (nu, apsēdies un pārstāj visu laiku skriet) un saproti, ka patiesībā tu dzīvo seklu dzīvi. Patiesība ir tāda, ka tu vairs nezini. Un pār tevi tad pārskrien tāds domu mutulis, ka ir jāsāk ar sevi strādāt, ka rīt būs citādāka diena kā šī, nu, kaut kas būs tevī mainījies.
No rīta pamodīsies, un šo atcerēsies vien nākamreiz, kad izlemsi atkal apstāties.

- Marvellous, marvellous, marvellous*... Nebaidies no skatuves.
- Tā kā pēc sejas baidos vai pēc kustībām?
- Ķermeņa kustībām pa skatuvi. Tu esi jauka, skaista meitene, tu visiem patiksi tāpat, tāpēc kusties drošāk, ar pārliecību.

*Iedomāties, ka tas actually ir cilvēka vārds un lasīt pamazināmā formā

Esmu maza princese!

Vakardien bija ļoti interesants vakars Āgenskalnā pie O radiem. Ļoti daudzas reizes dzirdēju, lai negaidot līdz trīsdesmit un domājot par bērniem.
Ļoti sirsnīga pasēdēšana.
Un šorīt mājās veda kaut kāds traks miniautobusa šoferis. Šitā sakratīta sabiedriskajā es nekad vēl nebiju. Toties abi ar O aizmugurē sēdot bijām pārsmējušies līki.

If it keeps on rainin', levee's goin' to break.

Es tomēr jūtos kā aizšauts zvēriņš.

Hei, mani mīļie! Es taču teicu, ka nākamais ieraksts būs priecīgāks (jo šoreiz es neminēšu to, CIK smagi, nepatīkami, pretīgi, nolemti, auksti bija strādāt Līgo, Jāņus un visas pārājās nedēļās piecas dienas virstundās, par kurām tev nemaksā).
Man bija ļoti, ļoti labas brīvdienas. Vakar bijām uz Mežaparku, kur pie paša Kīšezera uzstādījām slackline un patrenējāmies pirms LabasDabas, un garšīgi paēdām Lidiņā. Tikai Lidiņā kaut kāds traks kondicionieris bija. Taču šodien mums bija jūras diena. Beigās gan ar mums brauca arī O draugs K, kurš nu jau 12 dienas Latvijā un ar ieģipsētu roku līdz elkonim. Smieklīgi, kā gāja jūrā un to roku turēja gaisā kā balto karogu. Vismaz viegli bija ar acīm atrast viņu starp citiem cilvēkiem. Spēlējām frisbiju, bradājām, runājāmies un ķērām sauli. Jāsaka, ka mans pagājušā gadā iegādātais diezgan pieklīgi dārgais saules aizsargkrēms ar SPF 50 tomēr palīdz, jo sarkana man ir tikai seja un vietām dažas ķermeņa zonas, kur izskatās, ka krēms nebija uzklāts.
Šonakt es sapņoju, ka man (mums) piedzimst bērniņi. Trīs. Dvīnīši, tas ir, trīnīši. Divi bija viena dzimuma, trešais otra. Es tikai neatceros, kāda proporcija bija kuram dzimumam, jo sapnī vairāk tas bija kā fakts, nevis rezultāts. Grūti izskaidrot, bet tas bija ļoti priecīgs un patīkams sapnis, kura sajūta nepazūd arī pēc pamošanās.
Ak jā, šajā nedēļā man, kā maģ grādu ieguvušai, piedāvāja piepelnīties divas dienas dažas stundas katrā pastaigājot ezīša kostīmā. :D Lielisks piedāvājums.

Tie, kas gaidīja kādu ierakstu - esmu atpakaļ! Zinu, vismaz viens cilvēks priecāsies. :)
Ja godīgi, man arī šodien ne visai gribējās piesēsties un veikt kādu ierakstu, bet tajā pat laikā audzinu sevi, tik ilgi klusēt nedrīkst, jo I'm back from the dead now. Grādiņš kabatā, jādomā vai un ko darīt tālāk. Vispār tā CV sūtīšana utt ir sasodīti nogurdinoša lieta, bet es piespiedīšu sevi izdarīt arī to drīzumā. Pagaidām tāda stagnācijas fāze.
Man šķiet, ka nav pat vērts censties atcerēties, kas ir noticis periodā starp iepriekšējo ierakstu februārī un pašreizējo dienu. Īsumā - maģistra darbs notika. Viņš noēda man diezgan daudzas brīvdienas un daudz, daudz stundas, kas paredzētas miegam. Atceros, ka prātoju par to, vai tas ir normāli, ka vienmēr gribās gulēt, vai arī tas ir kāds simptoms. Varbūt labāk ir nezināt.
Šorīt O atrakstīja, ka naktī bijuši labu labie sapnīši, ka bijuši pašam savi bēbīši. Prasīju, kas tad bija sieviņa un cik bēbīši? Es sieviņa, un 1-2 bēbīši.
Šodien pusi dienas pavadīju līmējot fotogrāfijas albumā. Līdz mūsējām vēl netiku, jo visu lielo 300 fotogrāfiju kaudzi esmu sadalījumi aptuvenos laika posmos, un tagad esmu pie kāda 2007.-2009. gada. Fotogrāfiju kārtošana un līmēšana ir sava veida meditācija. Un runājot par meditāciju, rītvakar, ja sanāks, varētu iemēģināt tos jaunos lētos skriešanas apavus.
Šogad Līgo arī būs mierīgi un tādi ne visai svinami, jo jāstrādā, bet nākamais mans ieraksts šeit noteikti būs priecīgāks!

Kad viņa iesniedza maģistra darbu dekanātā, viņai bija vienalga. Kad viņa aizstāvēja darbu, viņai aizlūza balss, sagaidīja komisijas lēmumu, atvēra maģistra darba otro eksemplāru mīkstajos vākos un paskatījās atzīmi - deviņi, o, forši - , bet viņai ātri atkal kļuva vienalga. Izlaidumā viņa visvairāk priecājās par to, ka šī ir diena, kad var uzvilkt jauno kleitu, un par vecākiem, kas lepojās. Šoreiz kaut kā pazudušas emocijas, kamēr visi citi kaut kā priecājās vairāk, un novērtēja šo divgadīgo cīņu, paralēli strādājot pilnu slodzi. Viņai tikmēr tas vairs nešķiet nekas tik pārcilvēcīgs un sarežģīts, jo tas jau ir pagātnē. Ziniet, kā, cilvēks var vairāk nekā viņš spēj iedomāties. Viņai vajag kārtīgi atpūsties, nopurināt to iedomu vezumumu nost no pleciem, un vasara būs tam īstais laiks.
Viņai ir bail parādīt citiem, ka patiesībā ir apjukusi. Tik bail, ka labāk to patur pie sevis. Šis stāsts nav par mani (tevi). Bet varbūt tomēr ir.

Esmu bijusi slinka, slinka un ļoti slinka rakstītāja.
Toties tagad, kad atvēru marvellous pašai interesanti paskatīties, kas bija pēdējais, kas te piefiksēts un dziesmiņu arī jau noklausījos. Un būs jauna dziesmiņa vietā.

Pagājušo otrdien O bija galīgi garām diena, kurā darbā visādi mēsli un nekas negāja, heitoja vēl vairāk kā parasti, no rīta ieplēsa telefonam ekrānu, piedega sautējums vakariņās un kas tik vēl ne. Toties tad radās dienas devīze motherfucker I'll be back from the dead soon, kas pavada arī mani nu jau nedēļu. Man gan neiet slikti.
Darbā ir tā, ka laikam tieku ar visu galā. Pus gads tikai pagāja. Ar kolēģiem arī jau brīvāk un sāku iedzīvoties, bet ne jau nācu te par darbu runāt.

Pagājušo nedēļu man paprasīja, vai man liekoties, ka O ir mans tas īstais, un pirmo reizi dzirdēju sevi to skaļi pasakām, jā. Man ir daudz jāmācās un jāpieņem lietas, kādas tās ir, un esmu ceļā uz to.
Neilgi pēc šīs atklāsmes es uzzināju par vēl vienām, nē, pat divām kāzām tuvāko 2-3 mēnešu laikā, bet tās otras kāzas mani tā neinteresē. Es zinuāju, ka mūsu laikabiedru precēšanās (bērniņu) laiks ir iesācies, taču apmēram tagad man šķiet, ka tūliņ jau šis process notiks full speed.
Man bija nereāls prieks uzzinot par tām pirmajām kāzām, un es sapratu, ka es arī to gribētu. Protams, ne tagad, bet vispār. Drīzumā. Un tad aizgāju mājās un kĀ muļķīte sāku skatīties visādas kāzu kleitas un idejas, lai tad, kad man vajadzēs, man jau būtu gatavas bildītes, kurās parādīt, ko es gribu un ko nē.
Runājot par "drīzumā". Mums bija saruna, kurā O saka, ka drīz viņam būs bērni. Un ar "drīz" ir domāts - pārītis gadiņu. Vispār tā bērnu tēma pēdējā laikā diezgan bieži tiek aizskarta.

Satiku Viku! Piektdien aizgājām sidru padzerties un parunāties. Tad pie Vikas un viņas vīra, sabotierus izspēlējām divas partijas un laidos pie sava vīra, kur pasēdējām vēl kādu pusotru, divas stundiņas un gājām mājās. Sestdienas rītā kādam ļoti sāpēja galva un kādam mazliet mazāk. Kāds aizgāja parakstīt mācību papīrus (jes!) un kāds aizgāja uz tirgu pēc vecmāmiņu adītiem dūrainīšiem. Šodien patīkami pārsteidzos, kad uzzināju, ka netika paņemts kredīts skolai. Es atbalstu ar visām četrām. Palīdzēšu, ja vajadzēs.

Bijām uz Dzirnu koncertu. Ļoti patika. Gandrīz četras stundas ilga, ar foršiem vakara vadītājiem, baudāmiem priekšnesumiem un visu citu. Es negaidīju, ka man tik ļoti patiks, tā kā O izdevās notrāpīt. Jo šis bija viņa pirkums. Pēc pasākuma tikai vēl vismaz dienu vai divas galvā skanēja mockingjay hanging tree.

Jā, un šogad mums būs kāds tuvāks ceļojums vai tepat pa Latviju. Tāpat nebūs slikti. Es tikai domāju, ka varētu pamēģināt sakrāt izpletnim. Un uzdāvināt vīriņam uz vārda dienu. Abiem mums. Es tikai nezinu, vai man negribēsies noraustīties, jo varbūt sākumā jāpamēģina tas delta vai paraplāns. Tad jau redzēs.

Marvellous turpinās atvaļinājums un bijām slidot, Whiplash noskatījāmies ar šampi, mandarīniem un citādām visādām pauzēm, uz Riekstu kalnu bijām, oh boy! Mēs taču katru reizi, kā gribējām aizbraukt, tā brīvdienās uznāk +5 un viss nokūst, tāpēc tagad rīkojāmies ātri un daudz nedomājot. Nē, nu, es jau tur notizlojos nedaudz, bet ta smieklīgi notizlojos. Visgrūtāk gāja ar pacēlāju, ar kuru es neprotu saprātīgi apieties. Man tie puļķi visi liekās nejēdzīgi, tad nu vienkārši turējos pie troses un šļūcu kalnā. Lejā tikt problēmu nav. Tagad ir pagājušas divas dienas, bet rokas joprojām, joprojām jūt. Vārtos pa gultu kā tāds pelmenis un kunkstu, kad cenšos aizsniegties pēc telefona vai ūdens glāzes. Noteikti centīsimies aizbraukt vēl, tikai Riekstukalnam stulbi ar sabiedriskajiem transportiem. Tur jābūt savai mašīnai, kura mums, protams, nav. Mums pat tiesības nav. Līdz ar to, kad gājām tos 3.7km līdz kalnam vienojāmies, ka vienu mašīnu uz diviem laikam tomēr vajag. Tas ļoooti atvieglotu šādas aktīvas atpūtas mēģinājumus.
Vakar bijām uz Dailes teātra izrādi "Šeipings", kas pēc idejas varētu būt Džilindžera neveiksmīgs... kaut kas. Par izrādi to nevar nosaukt. Tas tiešām ir "kaut kas", par ko precīzāk nevaru izteikties. Izrādē diskutēja par mākslas robežu, t.i., kur beidzās māksla un sākās farss. Džilindžers ir provokatīvs, un ar šo, es uzskatu, viņš pārkāpa šo mākslas robežu, ja vien tāds nebija viņa mērķis. Gribēju jau rakstīt, ka šķita, ka aktieriem arī viss piegriezies, ja dāmas pirms pirmā cēliena beigām iznāca krekliņos ar uzrakstu "Džilindžer, atkāpies", bet palasīju internetā un, nē, tas tiešām ir jau scenārijā iekšā. Džilindžera manifests. Ok. Tā lai paliek.
Pēc tam ieskrējām Šveikā, kur satikām nedaudz piedzērušos team lead, un daļiņu no rajona, bet visi ātri aiztinās un palikām ar O divatā runāties. Un mēs parunājām par kāzām, kādas gribētu katrs. Mums jau iepriekš pa dienu sanāca saruna par to, ka jāuztaisa trešais, lai ir ar ko Katanu un citas galda spēles spēlēt (jo daudzām spēlēm vajag vismaz trīs spēlētājus). Un mums sanāca tik jauki parunāt! Es nezinu, tiešām atvaļinājums kā medusmēnesis šoreiz sanāca kaut kā. Apmainījāmies savām idejām, domām un pārdomām, taču skaļi neteikšu publiskajā telpā neko tiešu, taču mani paķēra O ideja par kāzu norises vietu. Un mēs neplānojam precēties vēl, ja nu radās jautājumi. :)
Man šajā atvaļinājumā gribējās vēl tik daudz ko paspēt izdarīt, bet nav vairs laiks. Kaut kā ļoti ātri paskrēja un katru dienu, tiešām katru dienu bija kāds plāns, misija un darāmais. Forši! Šovakar jāpameklē par ceļojumiem, jāsatīra dators un jāpamēģina LaTec ieinstalēt, lai var maģistru sākt rakstīt, gribētu vēl ģitāru paspēlēt, jo tikko kā nagus nogriezu, un gribētu iesākt to lietiņu (kinda projektiņu, kuru kādreiz uzdāvināt O), ko jau sen gribu iesākt.
Ā, jā. Atcerējos, Uzdāvināju savam vīrietim tauriņu. Tādu tumši zilu ar maziem, baltiem punktiņiem. Nu, drausmas, cik jauks! Ģībstu no tā, cik foršs.

No iepriekšējā ieraksta ieraudzīju tikai teikumu, ka esam izlēmuši par vasaras ceļojumiņa galamērķi. Well, tas vairs nav spēkā, jo par Parīzi pēdējā laikā sākam nedaudz šaubīties. Nē, nu, es pieļauju, ka tad ap to laiku tur viss sen būs pierimis un aizmirsts, bet tāpat. Ja šodien ir jāpērk biļetes, tad ņemu vērā pašreizējo stāvokli. Tāpēc tagad mums ir jaunas idejas un vienu dienu vajadzētu piesēsties, apskatīties un izlemt līdz galam.
No zviedru ceļojuma (darba pasākums) mājās pārvedu Pradas smaržas, ko O man uzdāvināja. Mēs abi nopirkām katrs pa trim loterijas biļetēm, un tikai viņam viena no šīm trim bija veiksmīgā. Tā vietā, lai balvā paņemtu kaut ko sev, viņš izvēlējās sieviešu smaržas un uzdāvināja man. Aīī, ne velti citi skatās un sauc mūs par perfekto pārīti. Bet mēs neesam perfekti. Varbūt vienīgi citi redz tikai to perfekto. Taču es pati biju ļoti pārsteigta un smaidīju kā mazs kaķēns.
Uz Zviedriju tāpat varētu arī kādreiz vēl aizbraukt, lai var pastaigāt un redzēt mazliet, ko vairāk. Tagad tikai mums tur sanāc 2.5h, kamēr orientējāmies pa Stokholmu.
Mammai nopirku smaržas un apsveicu aizpagājušajā dzimšanasdienā. :) Izdevās, un tāpēc prieks. Varēšu arī es pacienāties kādu reizi.
Universitātei varētu būt viss done apmēram. Par vienu atzīmi vēl nezinu, un ir diezgan viena alga, jo pārējo priekšmetu vidējā atzīme ir šķiet sasniegusi all-time high.
Šonakt sapņoju un mums bija kāzas, divreiz pat. Pirmajā reizē kaut kas vienkārši nesanāca, O (vai es?) nokavēja kāzas vai kkas tāds. Otrajā reizē mēs gan apprecējāmies, taču viņam palika slikti no ēdiena... :D Šodien to pastāstīju viņam pašam un O teica, ka nu, tagad abi esam precējušies sapņos, un atliek vēl tikai dzīvē. :)
No citas puses runājot, zinu, ka citas reizes esmu vienkārši neciešama un vēl tie mood-swings, tāpēc vajadzētu piestrādāt pie tā, lai no šīm manām izpausmēm neciestu citi cilvēki. Īsti nezinu, kā to izdarīt, bet vismaz problēma ir apjausta.
Ā, šodien man otro dienu jau ir atvaļinājums, un viiiiisu dienu sēžu virtuvē. Man gribējās vēja kūkas izcept, bet es neesmu tas labākais pavārs. Ar vecmāmiņu abas cīnījāmies, un beigās viena panna pat ok sanāca. Divas pannas izskatās, nevis kā "Vecrīgas", bet kliju pīrāgi. Oh well. Atlikušo mīklu mēs pārtransformējām par kanēļmaizītēm. Rezultātā kādas 6h pa virtuvi šodien un neatlika laiks sakopt istabu nemaz. Un rīt O sākās brīvās dienas, tāpēc gribās laiku kopā un es jau sāku murrāt.

Protams, ka es neatceros vairs, ko agrāk gribēju stāstīt. Tā ir. Ja neizsdara uzreiz, tad samazinās iespējamība, ka kas vispār tiks izdarīts.
Mana dzimšanas diena bija jauka, Ziemassvētki bija jauki, Jaunais gads bija jauks.
Dzimšanas dienā šoreiz kaut kā jutos tiešām labi un pat īpaša. Apsveikumi no gaidītiem un negaidītiem cilvēkiem piešķīra tādu sajūtu, man šķiet. Nekāda gan lielā svinēšana kā vienmēr nesanāk, jo ir eksāmeni, kontroldarbi, termiņi, Ziemassvētku balles un citi prieki un raizes. Nosvinēju vairākas reizes, jo radi nāca vairākās porcijās, bet bija jauki. Un mierīgi. Mierīgi vispār pēdējā laikā ir atslēgvārds teju pilnīgi visam.
Darba Ziemassvētku balles vietā aizgājām uz ērģeļu koncertu Rīgas Domā. Nenožēloju izvēli.
Ziemassvētku brīvdienas ļoti, ļoti gaidīju, jo pēdējo reizi vairāk par divām brīvām dienām (t.i., nav darbs, nav skola) tiku piedzīvojusi vien jūlijā, kad Barselonā bijām. Ļoooti ātri pagāja šīs dienas. Klases Ziemassvētki bija atkal tradicionālie. Un arī šie Ziemassvētki ar klasi man kaut kā patika vairāk, kā visi iepriekšējie. Tāpat arī bija sarunāts satikties ar Karīnu, kas atbraukusi no UK uz kādām nedēļām. Ja cilvēks var aizmirst, ka viņam paredzēts iet ciemos, un tāpēc neatnāk uz citu arī norunātu tikšanos, tad man liekās, ka es (mēs) neesam tie cilvēki, kurus Karīna alktu satikt. Diemžēl. Pēdējo reizi tā sakarīgi satikāmies 2011.gada vasarā un man tā gribējās atkal! Pagājušo gadu arī tika sajaukti datumi. Laikam tāpēc riktīgi dusmojos. Nemaz nerunājot par to, ka stundu sēdēju svētdienā šotos viena. Bet toties prieks par Lauru, ko satiku. Par viņas divām draudzenēm ne tik liels prieks :D, taču galīgi nav ne vainas, un Zane tomēr ir jauka. Tā kā vakars tomēr bija izvērsies patīkams.
Darbā visas šitās divas pēdējās nedēļas sēdēju konkrētās virsstundās (par kurām nemaksā), un gāju prom ap septiņiem, astoņiem vakarā. Tās ir ~12h darbā. Paralēli mājās imitēju mājasdarba rakstīšanu, kas jānodo līdz Ziemassvētkiem. Nodevu pēc, dabūju 100%, SCORE! Bet tie procenti tikai norāda to, ka pasniedzējs nemaz nelasīja sarakstīto. :D Vēl daži darbi jānodod līdz 10. un 19.janvārim, un tad viss. Darbā vēl paņēmu atvaļinājumu janvāra priekšpēdējā nedēļā, lai varu darīt tikai lietas sev. Bez skolas un bez darba. Jo es taču sapratu, ka nu man tā kā vajadzētu atsākt to ģitāru kustināt un uzaudzētos nagus nogriezt.
Vēl es esmu izsalkusi pēc iepirkšanās! Ne jau tā ļoti, ļoti, bet kādu apģērba gabalu man neizsakāmi prasās iegūt.
Ā. Esmu savā istabā līdz ar Ziemassvētkiem. Lēnām apdzīvoju un iedzīvoju. Pagaidām vēl daļa mantu atrodās dažādās istabās un operatīvi atrast neko īsti nevar, kad vajag.
Vīrs uzdāvināja un iepriecināja mani ar Yann Tiersen biļeti. Iesim! Tagad man arī ļoti gribās viņu iepriecināt ar kaut ko. 30. decembrī strādāju ilgāk atkal un pēc darba satikāmies un pa to puteni aizgājām uz sušī. Viņš atkal mani palutināja.
Jā. Un vēl mums šķiet ir izdomāts šīs vasaras galamērķis ceļojumiņam. Tagad sākam meklēt informāciju un plānot, un sāku jau kļūt viegli sajūsmināta. :)

Jūtos mīlēta un atcerēta šogad. Tāda jaukā sajūta šogad. Neatceros, kā bija pagājušo gadu, taču liekās, ka ir jaukāk.

PALDIES!

Tad, kad būs +/- beidzies viss šitas trakums ar negulēšanu, skraidīšanu utt, tad es varētu sarakstīt garu, garu ierakstu par to, kā man iet un pamēģināt atcerēties, kā gāja iepriekš.
Tikai negribējās šeit uztaisīt divu mēnešu klusumu kaut kā.

Šodien bijām ar A&A uz Hobitiem! Murmurmurr! Vispār jau man patika vakars kā tāds, gan cilvēki, gan saturs labs un saistošs.
Tāda sajūta, ka pamazām redzu gaismu tuneļa galā. Tāpēc tam par godu atradu mammas vecāš lokšķēres un sataisīju princešu lokas. Man tiešām pietrūkst tas, ka neveltu laiku visādām meiteņu lietiņām, krēmiem, lokām, bantītēm. Lai kā negribētos to teikt un atzīt, taču liekās, ka tomēr biju palaidusies attiecībā pret sevi. No vasaras sākuma pateicu sev, ka uz darbu ejot vismaz skropstu tuša jāuzliek. Ja nav laiks mājās, tad darbā jāatvēl minūte.
Tagad kaut kā gribās sapucēt sevi par visām negulētajām naktīm un pārējo. Jo ceru, ka daudz vairs nav palicis, un tad mana laime, dzīvesprieks un apmierinātība ar dzīvi ies tikai uz augšu.

Pamazām sāku apjaust tās problēmas, kas rodās, ja strādā vienā darbā ar savu vīrieti. Nekas. Izdzīvosim un noslīpēsim visu. Galu galā kādreiz arī mainīsim darbu, nav jau mūžīgi šitā. Bet man liekās, ka galvenā problēma slēpjās tajā, ka es nepavadu tik daudz laiku ar viņu, kā gribētu un vajadzetu. Un no tā tad arī rodas KAUDZE visādu citādu problēmu, kuras nāk gaismā, un kad cenšos tās saprast, nonāku pēc idejas pie viena un tā paša. Laika ziņā man ir bijis ļoti smags apmēram pēdējais mēnesis, pusotrs.
Tāpēc šonedēļ brīvdienās man deva norādes būt sešos Rīgā un vārdu sakot, aizņēma mani uz vakaru. Man bija čujs, ka iesim uz improvizācijas teātri. Un mans minējums nebija tālu no patiesības - stand up comedy, ko vadīja Gustavo. To viņa jauno vārdu es nespēju atcerēties vēl, jo neesmu saņēmusies izlasīt līdz galam. Mēs abi nebijām bijuši uz šādiem pasākumiem, tikvien kā redzējuši paši no ārzemēm visādus video un raidījumus-šovus. Protams, ka šis viss atšķirās no iepriekš redzētā, protams, ka bija neveiklākas pauzes un joki, par kuriem neviens nesmējās. Taču patika mums. Bija ok, kā es nereti saku. Un kad šorīt ieraudzīju, cik tās biļetes maksāja, sapratu, ka O tomēr mani mīl. :D Nav jau tā, ka es par to īpaši būtu šaubījusies, taču šis bija patīkami.
Pēc stand up aizgājām uz TV24, kur pazīstamā meitene piedalījās Rīgas stila pavēlniekos vai kaut kādā tādā, kur darbojās, kā brīvprātīgā modele. Tur tā viena cita tā gorījās un lūpas tūta turēja visu laiku, ka es to sāku apbrīnot, jo, nē, es tā nevarētu, man būtu krampis sarāvis. Taču TV24 pati par sevi ir tāda... interesanta iestāde. Es biju dzirdējusi, ka viņiem ir studija un apakšā ir bāriņš, kas jau no stāstiem izpelnījās manu "ou kei, interesanti" reakciju. Mēs aizgājām un tur ir tā - lai riktu līdz tai "studijai", ir jāiziet cauri mazajam bāriņam, kas ir pie ieejas. Mazajā bāriņā nebija alus, tikai stiprais alkohols un divi bārmeņi. Mazlietiņ pasēdējām tur, un tad abi ar O divatā aizgājām uz Pasēdēt, izdzērām pa Valmiermuižai, izspēlējām divas partijas cirkus un gājām uz mājām, kur bija priekšā jaunā The 100 sērijas skatīīšanās. Šodien arī līdz kādiem trijiem nočiloju pie viņa, skatoties Divergent un TE! raidījuma sērijas. Divergentam gan es tur komentēju ik pa laikam, jo tas, kā tas čalis cirta to dūdiņu, bija tik paredzami, ka nu, jā, nevarēju atturēties no komentāriem par dibeniem utt..