| 1:36a |
trakie vīnu palicēji. meklēju vajadzīgo kladi, bet tās visas uz mani drūmi skatījās, gaidās kaut kādās slimīgās vai arī infantilās, vai arī kaut kādās sakopotās tādās, kas liekas un veļas un nesaprot slimību. godu tev atdošu, tu varenā klade, lai tikai tu izpaliec no viena ierastā ritma, divus posmus atkārtotais, sagremots līdz pusei tomāts viņš pamidors, oro, arvien un saulvedis. gribēju tāpat arī jā, gluži kā beidzot pienaglots mastā. plīvo pladīzeri un uzstājas rokgrupas, melniem ierakstiem bāglanas skaras. zilganas, tumši rozā indigo berlīne perlamutra statīvs un kopskats pa māla podu, paldies, gruzija, godam nopelnīts, krizantēmu sapnis, melhiorā ierūdzis muldēšanas kapsikolāts radio 1 metastāzes kā zilonim pa vienu vietu nāk ārā. nopelni iesākumam kaprona. šito te. kartonu. melnlīmi, kodaļu, abru, abramo, biča, ragana. kurlmēmi stādi izauga zemei otrā pusē atstāja saknes, kur tām jābūt pa vidu kā stallī stalažas izkārtas žāvē veļu, biedrus, ūsas un spalvas kreica galvas melnus lindrakus, kņopes, kaskas, kaskādes, kartupeli, iznāc pastaigāt pa rudziem, pa promenādi, palūkot, kā darās lietas, melnos svārkos vienmēr gribas turēt rokas, mudīgi bēdziet prom un laistiet medūzas ar bišu medu, klosterī lai ienākas meža sveces, ostāmās vanabī stalkeres, mudīgos ritmos iekustinātas pudeles, mīsalu anīss, lins un kaprona stumbenis. lieldienas pievienojās nemanāmajam kleksim uz paduses rievotās matrača serdes kolīdz tas palīdz, tā atrodas beretes trijām četrām galvām vienībām kādreizējām medībām alņa gaļa ciprešu kaziņas audums, vilna, segas un marmorā kalts galds ar tējkaroti kā ģērboni, kā izģērbtu tirgoni atkarājas galda mala, pieliecas vēdera spalvainā daļa pie krūzes malas padzerties atmosfēru un nokrīt mušpapīram krepapīram slidlaukam morragentum plambum |
| 1:43a |
šodien es būšu atturīgāks, nostāk stāvošs un gultā līdzi neņemšu paštīksmi, atstāšu to vējot zem aizkaru loga, kur aizsegtās sejas mirkšķina skropstas un neliek nedienām pietupties divdesmit reizes, lai izsmietu visas zemās pieres kā zobrati to dara, kad eļļa. viņa tagad atnāk un klausās stratosfērā, vai plaušas labi dara, tā klaigādamas pa tukšo naksnīgo. ielu tu gāji apraudāt un ar kāju spēri sardīni nabadzi kā guļošu pagapagaili tas ietrāpījās tieši otrajā mēneša trešdienā, kad galilejs bija iznācis atliet ūdeni no kamīna krūzes, kad viņš izgudroja jauno mēneša modeli un sāka skaitīt dzīvo radību veidus, katram iedalot pa bārkstij uz visuvarenā kalendāra altāra, lai sasekojamības dzītais gānītais rudens lietavu piežmiegtais stūrī sabradātais no galvu norautais, lai tas atskatītos pār plecu pleciem un lektu kā ecēts tik tālu bija nonākusi mūsu aizraušanās, ka ar labo valodu nepietika pieminēt atslēgas cauruma akaci aci ar zilo punduri zem kapličas, kurš kas tas, tas viņš kurš mūs, mēs viņu jūs tādi, mēs kopā ar kādu |