Tuesday, December 11th, 2007

Time	Event
4:48a	labrīt, esmu paēdis u pamodies šodien. tātad. labas domas raisās pēc tādas ekstensīvas rakstīšanas, galva noskaidrojas. tas ir pozitīvi vērtējams un galveinai viennozīmīgi. nav morālo paģiru par smēķēšanu, jo izpērku, arī nelabuma nav tīri dūšā. vajadzētu nogriezt roku nagus, jo traucē drukāt, atduras pret taustiņu, to es paveikšu. ir ārā gaišs un ir sākusies diena jau krietni iepriekš, bet es nemaz tik daudz nenoguļu, jo paguļu pa dienu un tad nesanāk, ka noguļu divpadsmit stundas pa nakti, bet viss izlīdzinās un miegā es arī bagātinos. tā tomēr ir dāvana, tas miegs, tas mani iepriecina. visādas iespējas apsveru. ir iestājies arī nākamais sešu dienu cikls. septītā diena vēl nav izdomāta. tātad es te atkal sēžu jaunas dienas ievadā un man visa dzīve priekšā. varbūt nevajag iekrāsto tādās krāsās pieminot vārdus kā "dzīve", bet visu var piedot ja galvenais intenšens ir labi noskaņots. es tagad jau sāku stiept savu līniju garjat agņi privet ot rodjini. nē jau nē. tagad tā ir labi iesākta diena un es jūtos jauns, tas mani iepriecina. es biju mazliet arī nobijies par to, kā mani uztver, bet visu jau var piekoriģēt. pamodos ar ideju, ka jāpiedāvā sludinājumā dzīvot par naudu citu cilvēku mājā, kamēr viņi ir prom vai arī braukt ārzemju ceļojumos viņu vietā. es ceru, ka mana telefona karte neizbeigsies, kamēr atgriezīšos galvaspilsētā, bet vai tad tas ir svarīgi, tas nekas. tātad es tagad te sēžu, jakas krāga nedaudz atduras pret muguru, bet arī tas ir tā. tātad es tagad atkal saskaros ar realitāti un to, ka tā ir jānopelna. jānogriež tie nagi ātrāk. esmu satraukts jau tāds no paša rīta nebiju. bet nejau satraukts kaut kādā nozīmē, bet satraukts kā vārds, kas atnāca pats. tad nu es ēdu savas brokastu pārslas un gudroju par gudronu, par dmt saturošiem augiem un dzīvniekiem. labi būtu pamosties un ēst kaktusu uz saules pinuma. piedodiet, es negribēju bez ievada. sardīnijā bija jauki pie okeāns spīdēja saule un kad norietēja mākoņi, tad zvejnieki ķēra zivis kā pamestos bērnus savus un laida atpakaļ mazākos. ser, mums lūdzu vienu cigāru uz visiem. ņet, smēķēt ir kaitīgi, redziet kāds es kalsns. tas no smēķēšanas, un smejas. tad nu nonāk lielā valstība un es atkal esmu gatavs jaunai dienai. ārprāts, kaut kāds skaļš mikrofons pa ielu brauc, tādu troksni taisa. ātrāk pabrauc garām ātrāk. tagad ir tāda darīšana man pie jums, iespējams, jūs man būsit vajadzīgi kaut kad nākotnē, tālab jau sagatavošu labus salmus un perēkli ar papagaili uz laktas, lai visi nenobīstas un nesabīstas ar labu nodomu pieredzēto gandarījumu. tomēr ar galveno senatnes tēvišķo barotni es biju izvilcis savu eksistenci ar tik nepiespiestu gandarījuma talonu, ka ar zobiem vien to nevar aptvert un godājams tautas dēls ir pievilcis savas kņopes. es secinu, ka izpīpējot dienā kādas septiņas cigaretes kādi sešdesmit procenti vismaz no mana ierakstītā nav tīrākā automatika, bet to pavada kaut kāds saprāts, kas mani iepriecina. nav jau tā ka es pretojos brīvajai plūsmai, bet kaut kā iedomājos, ka cilvēkiem patīk lasīt pārskatāmu tekstu un lai tas radītu priekšstatu par kādu līdzdalību, nevis vienkārši klejojumu apraksti un attēlojumi, bet tas jau tikai tālā nākotnē, man vēl kilometri jāpieraksta, lai es iegūtu tādu nopietno cilvēku atbalstu kāds bija henrijam milleram, kura tropisko raku ir tagad kāds iztulkojis, bet ko es jau pirmais biju izlasījis un tāpēc uzskatu, ka es henriju atklāju, nevis kaut kāds establišments, kas tikai vien kāro nopelnīt naudu un arī bekgraundā viņiem ir mākslas intereses. kādi publišeri bija bērnībā, viņi sapņoja nodarboties ar mākslu un tad ierīkoja biroju pagrabā kā jāņa sēta izdevniecība un tās galvenais direktors ir arī dažādu mākslas projektu kurators, pie kura var griesties pēc palīdzības un finansējuma atbalsta, ja projekts ir tiešām labs. bet latvijā ir arī citas izdevniecības, kur gara tēvi ir vienmēr biezi saģērbušies tieši trikotāžas kārtas un siltumizolācijas izteiksmē, bet nevar jau visus tik bargi sodīt, ja pats vēlas būt anonīms un domās bagāts, tad vajadzētu tīri hipotētiski un apoloģētiski būt vienā gaitā ar galveno stūmējspēku, kas mūs var atalgot par jaunu ideju ģenerāciju un būtu uz vienu roku ar rīgas domi,kas arī kādreiz atvēl kādu nadu raudāt gribošiem un par sevi pārliecinātiem rīdzinikiem, bet citu pilsētu domēs situācija nav tik spoža, jo nauda, kamēr tā aiziet no centrālā valsts budžeta, pašvaldību kabatā un vietējo pagastu iedzīvotāju apziņā tā iegulst kā tālu ceļu mērojusi, par ko no tās var noplēst pa kārtai tīri metafiziskā veidolā. bet ne par to ir mans šī rīta plāns, jo gudrie cilvēki vienmēr zinās teikt, kā ir, kad no rotas paliek pāri tikai lombarda ķīlas zīme un hipotekārais kredīts valsts pārvaldītā zemes banka un valsts centrālā banka ir noslēgušas karteli par dienas devu nežēlības pret nekustīgiem iedzīvotājiem. šeit vietā ir precizēt nekustīga iedzīvotāja definīciju. tas ir iedzīvotājs, kas pārvietojas gada laikā ierobežotā attālumā no savas pastāvīgās dzīvesvietas. tā, piemēram, pēteris k dzīvo dzirnavu ielā 68, bet ik mēnesi dodas darba darīšanās uz elizabetes ielu 14 un gala rezultāts ir kalkulējams. ar to nodarbojas vairāki institūti, kas izvietoti pusaplī ap galveno laikraksta diena redakciju un iespiestuvi. tā piemēram, ja vēlaties pasūtīt avīzi rīgas santīms, jums jāiziet neskaitāmi birokrātiskie šķēršļi, pirms varat būt drošs, ka izraudzītais pakalpojums līdz jums arī nonāks, bet pretējā gadījumā domas dalās par vadē un padomē, nemaz nerunājot par ierindas kalpotājiem, kas iemanījuši savu roku dokumentu aizpildīšanā un nekavēsies ar padomu saviem lolotiem korporatīviem klientiem, kā apiet valsts nodokļu aplikšanas sistēmas valgus un kā to visu nokārtot nepiemērotā priekš sevis veidā, tādējādi nenodarot ciešanas biroja darbiniekiem un knab kolektīvam, kas arī tomēr ir cilvēki un nešpetnu kūkumu sametuši raugās uz atvadu balles paliekām, kas aiz sevis atstāj jaunā veida dzimumu, bet par to vēlāk. šobrīd es jūs gribētu iepazīstināt pats ar savu neapskaužamu situāciju, kad visas durvis ir aizdarītas un godam to nevar pavēlēt man iepariktēt dusmu vāceles garajās staba galās. tātad es biju nokavējis ikgadējo deklarācijas iesniegšanas datumu un tagad man būs jāraisās ar sekām, bet ko es tāds vienkārš pilsonis domādams daru, es izeju no sistēmas un baros uz to, es tai pretojos. sistēma nevar būt specifiski naidīga pret indivīdu, viņa maļ visus kopā kā kotletes. tikai indivīds izmantojot sistēmu var būt specifiski naidīgs pret indivīdu, bet te jau mums ir karmas likuma rats ieslēdzies un cik gan sapisušies ir tie činovņiki, kas ieņem galvā, ka var darīt, kā iepatīkas, jo tas nu nekādos rāmjos neiet un nu es dienu esmu sācis (2 Comments | Comment on this)
6:31a	botānika ir kaut kas varens, jo tas piedāvā cilvēkam sāpes. tad es eju atkal pa eleju un domāju domas. kad nositīs trīsdesmit pirmā minūte, es būšu nonācis sava ceļojuma galā un cilvēki dusmosies, jo teksts nav atdalīts rindkopās. bieži pat viens teikums ilgst vairākas rindas neskaitāmas pat, ja uzreiz uzmet aci, bet ja pievērš lielāku uzmanību korintiešu actekiem, tad var ievērot lielas pārmaiņas, kas rodas, ja cilvēk attālinās mazliet un tad rokās sadodas. kārtīgas maltītes galvenais paņēmiens ir mazliet apstāties, pirms teksts sāk izskatīties pēc kartes. tad es atkal nolieku savus ieročus un uztraucos tikai par esošo kursoru, kas nav patiesības iemiesojums, jo doma nāk paslēpusies dažādos veidolos. to var nosaukt par simbolismu, bet var arī prātīgi piezīmēt, ka domas slēpjas aiz dažādiem pavērsieniem. es šādi ekstensīvi rakstot, varu nonākt klajā laukā, kur dažādi gurdžījevi ir iezīmējuši stūrus kā mans suns rondo dara, kad izvedu viņu pastaigāties pie gaujas. es jau gluži neuzprasos pēc pateicības un dusmu izgāšanas pār manu galvu, bet vēroju, kā veidojas teksts. es nepaspēju salikt visus vajadzīgos komatus, lai tas atbilstu visām vajadzīgajām prasībām. divdabja teicieni, piemēram, ir labs piemērs. es zinu arī, ka, protams, ir jāliek komatos. es zinu vēl dažas nianses, bet šādi rakstot es esmu kā kosmiskajā kuģī un esmu pie ruļļiem es un es vadu savu kuģi. nē jau nē es stagnēju un domāju par dumībām, kad laukā izgājusi saule ira. tad nodoms paliek par pieskatāmo zēnu un durvis atdaras. ak cik daudz patiesības mums piedāvā bijuši notikumi un tikai apjucis cilvēks nevar noorientēties, bet viss jau patiesībā ir vienkārši un visu var pa sastāvdaļām sakraut mazās kaudzītēs, lai rastos ideālais priekšstats par to, kā iz jāizskatās biezoknim aiz manas muguras un domas ir pavērstas pret pelagejas tanti, kura vēlas iegādāties nikon d80 un pārdot to tālākās rokās, lai sponsorētu klajus melus manā klātbūtnē. tad rodas domstarpības ar klejojošām ciltīm un cilvēks paliek viens savos vārtos iespiests kā tērvetes alus, kuram nepietiek ar vienkāršiem patiesības apliecinājumiem un dumības nerodas tais galvās, kas pārtiek no senatnes piedzīvojuma. es gribētu dārzā palīdzēt uzcelt būdiņu un visiem leļļu teātra aktieriem varētu pienākties drīz jau tas periods, kad rodas patiesības alkas un daile paliek neskarta šajā izmisumā. godam pavadīta sētsvidus anniņa mūs visus grib piebiedrot savam draugu pulkam, bet tad atnāk miets ar savu miega devu un gaida pateicību par padarīto un nievājoši skatās. redziet, cik daudz ir negatīvo emociju manā stāstā, es regulāri atduros pret nepareiziem apzīmējumiem un gaidošā tauta ar klaigām un rejām lamājas mūsdienu patiesības sabiedrībā. es klejoju pa ādažu pagastu un meklēju sev paslēptuvi no visiem alņiem, kas no meža pārnākuši mājās gaida ezīti miglā aptecēt un gribēt to visu ietpērt teodoriskā skafandrā un papilonā. tagad nāk ielais teatrālais kinemotogrāfs un lielā dramaturģija, kas aiz sevis atstāj atvērtas durvis un tajās var ienākt svenkmaijers ar savu faustu un arī jodorovskis ar teodoru un līzu, lai gan nav zvanīts, ka potītes ir vienmēr labi saglabātas mūsu klajajos ierakumos un dusmas var izplēnēt tikpat ātri, cik es ienācu šajā telpā, lai uzrastos un nepieminētu ulvja un kvizera lielisko draudzību, kas piemin līzu kā spānijas karalieni un kurai uz datora ir punktots ekrāns. kvizers tātad mēģina darīt zināmu līzai, ka joprojām viņu augsti godā un būtu gatavs atjaunot attiecības pēc tam, kad līza atgriezīsies no spānijas. viņam īsti neimponē, ka līza pa to laiku varētu būt pārgulējusi ar citiem vīriešiem, jo mūsdienu sabidrībā matriarhāts vairs nav galvenais noliedzošais un tas pat varētu būt dīvaini, ka līza ir tik skaista meitene un nepiedod lielu cerību mākslai. bet kārlis skalbe savās pasakās lielisk attēlo dostojevska varoņus, kas iejutušies svešās ādās un saņem sodu par noziegumu vai, piemēram, nikolajs tolstojs, kas sarakstījis biezos tomus par karu un mieru un tādējādi noslēdzis lielo karu gadsimtu ar tēzi par patveršsanos savā esībā. vai arī kundze skuka, kura dzīvo uz brīvības ielas un drātē klajas debesis. tagad es esmu parādā atvainošanos tik lielu kā māja, kurā viņa dzīvo. kāpēc es regulāri izraujos uz apvainojumiem. kāpēc vārds "drātē debesis" ir uzskatāms par kaut ko šausminošu. vai tāpēc, ka ap stūri ir kino rīga un ka pauls mani var sasist uz ielas, ja es būšu rupjš tēviņš un bezprincipu kavalieris. tādējādi es baidos atgriezties galvaspilsētā, jo man tur var draudēt izrēķināšanās no vid amatpersonām un visi gudri varēs gvelzt, ka es saņemu to, ko esmu pelnījis. ak vai es aizmirsu nogriezt nagus, bet tā vietā raudzījos ekrānā uz jūs paši zināt ko. kāds varbūt ir ieinteresēts, uz ko es raudzījos, bet varbūt tas nebūtu piemērojams pašreizēj kontekstā, jo tas varētu radīt sāpes līdzcilvēos un domās es varētu pārstāt būt klātesošs tik daudzos banketos. te ir vietā apdomāt situāciju ar cilvēkiem, kas izrādījuši pret mani līdzcietību un labestību, bet es apgriežoties apkārt esmu kā dižs zvērs no džungļa un neievēroju nekādus pavedienus. domāju, ir laiks atzīt, ka mēs visi esam pavedienos, bet mēs varam tos turēt nospriegotus vai pretoties tiem un radīt situāciju, kad tie vaļīgāki kļūst un rada mums rīcības relatīvo brīvību, kas varbūt ar laiku pat var piešķirt ordeņus un radīt kā polkovniks teica, ka visi geji ir tie riebīgie cilvēki. ar c hepatītu protams nekādi joki nav, bet kāpēc man sevī būtu jānēsā sveši noslēpumi, ja man tie nav uzticēti specifiski, bet ko es esmu ieradinājis pilnīgi brīvā informācijas telpā un par kuriem man nav jānes atbildība, bet tikai kā brīvie novērojumi, kas visiem ir pieejami. vai piemēram dienasgrāmata, kas nav dienasgaismu redzējis, kas draudzējas ar jaunu meiteni, kuru moka kompleksi un kura nevar izstāstīt visu par zaļiem augiem, jo tās celofāna kurpes kurās ir kartons kaprons un folijs ir visiem labi zināmas. ah kādas gan bailes es radu savā stratosfērā šādi brīvi izrunājoties un kas vēl nobīstas no manas iespējas izrunāties. dažādas konfidenciālas informācijas es sevī nesu un tās mani nospiež. vai jūs jau drebat dārgie cilvēki par draudiem, ko es varu radīt. vai arī es tikai iedomājos neesošas likstas, kas patiesībā ir tikai mīļuma aplieicnājumi. un vai nevarētu būt tāda situācija radusies, ka es neadekvāti novērtēju situāciju. un vispār kāds ir tas koeficients ko viens cilvēks rada otram. es vēl gribētu parunāt par c hepatītu, tas izklausās intriģējoši. (Comment on this)
8:17a	tagad esmu atgriezies ar paciņu semušku. es grauzīšu bet jūs raugāties. tātad kas notika pa šīm minūtēm, kad biju brīvs no slogiem un daudz darīju lietas labā. es mēģinu aprēķināt, kā var izvairīties no drausmām. laikam par tām nevajag domāt, kad domas atgriežas seklā dzīlē, tad var izrādīties baisulīgi seksīgi. tad no gaismas es atdalos un dalos savās pārdomār ar pārējo pasauli. bet gods mūs nevar dabūt cauri šai sistēmas mazfunkcijai un gaidāmie rudeņi sadodas rokās ar plesi aptin sev pakausi un dodas badīt zāles stiebrus, kuros nevar sazaroties visi, kam ir pieticis patiesības un pacietības būt pateicīgiem un draudzīgiem. gaidošās mātes ir izpletušas kraujamos agregātus un gaida pareizo brīdi, lai ar velnišķīgu stara bagātību nonāktu patversmē, kur tās bagātinās sēklu donori ar savām atvasēm pie kātiem piestiprinātām un gaidāmā pantiņa gudrības avatārs nevar mūs labi sadzirdēt graujošā cikliskuma pavadījumā, jo pirmkārt tas izskatās labi uz ataudzes un es nevaru saremontēt visus savus stādus, lai tie izskatītos pēc patreizējā sanākšanas sindikāta. es labprāt atvainotos, bet nevar visu laiku buksēt. velns es atkal aizmirsu nogriezt nagus un tagad ko man iesākt ar šādu prātvederīgu plutarhu uz mana kakla, ja visi nevar vienoties dziesmā un gaidīt, kad parādīsies klejojošā lapsa ar taukiem apkārta un nesoša lāci uz pleciem, lai izrediģētu straujos kritumus un pacēlumus un nepiedāvātu mūsdienām to tālskati, kas bija paredzēts mūsu piečakarētā industrijas žurnālā pacelt skatu un dalīt baumas par pamestām ēkām un gudrības prātojumiem, jo nevar mierīgi salīdzināt tos iegarenos stādus, kas ir palikti zem pakauša un tos nepiedienīgos draudzības apliecinājumus, kas risinās piesārņotās ielās. es esmu nevainojams tādā ziņā, ka neesmu piezīmējis netīrumus visām lielceļa malā esošām atejām un ieskrietuvēm burgeros, kur katrs pārdevējs pie frī kartupeļiem piedāvā skābi iemest un doties tālā ceļojumā uz burgera ripulīša un dounatu dabūt kā lielo resno  balvu mūsu vienīgāpatiesība mūs attālina no rādiusa un radara kreisā acs pieliecas pie manas pakauša attekas. tātad es tagad nomierinājos un darīšu kā liksit. nebūs jau droša tā tērauda mantkārība, kas ar galvas paviljonu dara manas sāpec neciešamas visiem rīdziniekiem iegarenās badmintona rudens oāzēs un gibraltārā mēs varam jums piedāvāt skrejlapas un drošas petaržu noliktavas, lai paliek tās sausās kamenes, ko par drudzi bija atzīmējis lomonosovs un gaida pateicības vēstules gaidāmā dmt pantā un gudrības iekarenās gudrības nevar mūs vienmēr atbrīvot no sakvojāža un gaudo starmeši uz paplātes mūsu klasiskajos iemauktos un drusku nepiedienīgi būtu to visu savest nekārtīgos robežpunktos un dalīt ar plastikāta skeletiem uz vienu roku un dainas paliek atvērtas mūsu iekarenos griestos, kas ar skanošiem iedzinējsuņiem piedala mūs ar kārpu vasaru un dalībnieki dabūs par novembra iesmu gudrības saprašanās iemauktus un dalībnieks ir tas skelets, kura partizāni nevar mani atpestīt par sakrāto strutu kaučuku uz apmetuma vākiem ir izvirzījies uzraksts ādažu vidusskolas devītās b klases skolnieka tāda un tāda pieraksti latviešu valodā tūkstots deviņi simti deviņdesmit sestā deviņdesmit septītā mācību gada zapetaja un visi aiziet uz aploksnes parakstīties par iemaksām kopējā ekskursijas kontā un domā, ka tādējādi būs izbēguši no visiem pienākumiem būt paklausīgi un darīt brīnuma lietas no viena pirksta izzīstas un nepieradinātas ar visiem klases skolniekiem domas bija pavedinātas un gaidošas ar stalaktītiem nobārstītas un gaismas reklāmas saremontētas ar pievilkšanas spēku un drusku nabadzīgos kadros es jūs vienmēr radīšu kā bārkstis mūsu labāko slavu mihalkovu apestī no ļauna un dod mums iespēju labi izskatīties uz klepus tablešu paciņas reklāmas bukleta vienkēršā patiesība mūs izrauj no konteksta un atdod mūsu varavīksnes rādiusu maziem radariem laizīt kā konfekte es izraugos būt plastikāta maisiņā un gaidīt savu skolas rindu ar pēcgaršu mutē un uz ielas ir izrādīties iznākuši balti karaļi ar sekstēm maisos uz muguras piesietos resnos balalaikos un domas kā raķetes šaujas pret nepārvaramu virsmu un nekad nevar sadrupināt to lielisko patiesību, kas uz roktura atstājusi savu mēteli par graujošo pandemonijas iekarsējmeiteņu krāgu uz labās rokas vienmēr dabūnams ir mūsu krāgu piegriezums un dainas pakliedz tik pretim un ļauj man ierunāt skanējošus struktūrvārdus un domā pateikt, kad gan man aptrūksies tas tecējums, ko nevar neviens no mums atšifrēt, bet tikai gaida patieso mirkli, kad visi būs piedzērušies no pārejas un gulēšanas nepietiekamā smārda mūs varat atšķirt pa gabalu un domāt savas raženās domas, lai tas vienmēr no manis atkāpjas un nevar sazvejot tik niecīgi nepieciešamos agregātus mūsdienu baļļas sindromam, ko varat piekārt pie bārdas un nekad vēl nebūsit tik ātri atlaiduši tirgus matras kā tilta margas mani sveic pie saules akmeņa kāds nolicis spridzekli un gaida, kad tas beigs pukstēt kā skeletona beidzamās runas manieres mūs uzpīkstina peidžera senatnīgās ciparnīcas un gaida stikla ielicējs mūsu klaigu sazarotā mierīgumā un gribētos nedaudz palēkāt pa gultu lai tā ielūzt un gaidīt meistaru, kas atmūķēs istabau uz otru logu un gaidīt ar sveci zobos neatliekamas darīšanas būs man kādreiz tāds iegarens siksta kapella nūdelēs iemērcēts un domas paliks par pravieti manos ierakumos un gaidīs bratislavas tilta smailē iekārtas begonijas un pelašķis kā skrejošā virtuete nebūs no mūsdienām atkārtots tik nepieklājīgi, ka ar raustošu valodu gaidāmās vēlēšanas izrādīsies nepiedienīgas ar visiem šiem klātesošiem gudrības zobiem un gudrajiem gudroniem raušiem un gibraltāriem, lai gan es nesolu un negalvoju, tomēr tas var mani novest pie labiem rezultātiem, jo gudras marionetes varat ar lopbarību pielabināt un izgaiņāt ar niknu skatienu un drusku baravikas piemest pie sēnēm pacepties, lai tās izrauj saknes zobam vienīgās piesaistes vielas un nekontrolē gadījuma sakarus par tik nepateicīgiem skatu punktiem, ka ar graujošu nopietnības gaidīšanas iemaņu es izliecos pa logu un gadu, kad man vairs nebūs jāšifrē mans vēstījums, bet es varēšu runāt skaidru valodu, jo tikai tā es varu izrādīties nobolītos akačos iekarens un dabūjams uz sitienu un dusmās tas var nokārtot manas bisektrises un dusmu mākoņus ar saprāta balsi viņš mani apsauc un es kļūstu par ābolu, kas nespēj pacelt balsi, lai noliegtu acīmredamo no viena skatupunkta, bet savādāko no cita (Comment on this)
9:29a	man drīzāk vajadzēja iet pagulēt, nevis te sēdēt un smēķēt, bet tā nu ir noticis un es nekaunēšos no tādas pārdrošības. kaimiņi ieslēdza sienas lampu no ārpuses un tā spīd manu galvu uz sienas isis. kāpēc gan kaimiņi nevarētu būt itin visur kur esmu apmieties. arī hotelī ir kaimiņi un arī parkā uz soliņa ir blakussēdētaji un baro pīpes ar psilocibiņiem. ha, tagad sākas īstās jautrības, kad iestājas garais gads un dodas mājup putni ar kāsi galā, bet varbūt viņi ir tikko atlidojuši. visu ziemu lidoja pas niegu un puteni, bet galā atlidoja un jādodas jau mājās. es esmu kā kalna galā uzcelta jurta, kurai nepietiek ar gaismas perēkli sekstē, bet kas vēl vij ligzdu un domā, kā labāk pastrādāt nekrietnības, kuras būs labas it visur, bet ne vienmēr es varu attapties tādā ātrumā, tāpēc guļammaisi ir izvirzīti priekšplānā un mans uzdevums ir atrasties pēc iespējas ātrākā vilcienā, lai tas izrādītos nepievilcīgi un domas lai skrien ātrāk par mani. es varu arī lēnāk rakstīt, bet gribas tomēr skriet, tas saucas izraisīt halucinācijas, bet man kļūst nelabi no tiesībsargājošām iestādēm. kad visas sabiedrības kopējās intereses izraisa civilo karu uz pases sienām un kad imigrācijas departaments man nosūta paciņu ar ziediem, tad es varu tikai būt drošs, ka visas likstas ir aiz muguras un gaujas nacionālais parks man paliks vienmēr atmiņā kā cilvēku izveidots nams uz pieturas jumta, lai tur nemet vecas kinogrāmatas un telefona numuru piezīmes. tālab mēs vienajies šajā dziesmā un kādas es varu vilkt paralēles manu stāstu centrālais tēls man pajautās, kur var rasties galvenās hipotenūzas un vai trijstūrim visi gali var būt apaļi, ja to pienācīgi apstrādā. kā es varu kļūt par lavačņiku, kas tirgo savas piezīmes un kā es varu uziet vajadzīgo dzīslu, lai apsteigtu mormoņus viņu centienos. man vajag panākt gadsimtiem uzkrātās zināšanas un transformēt tās beku noliecošās galvās, lai ar vazelīna sklerotiskiem pirkstiem pieskartos nekromanceram un dotu viņam savas stabules paspēlēties, jo tikai ar garumzīmēm mēs republiku neaizstāvēsim un kādas tad ir galvenās nācijas iezīmes šajā juku laikmetā, kas piebriedis pilns. tagad esmu izcēlies ārpus mutuļa, kurā biju ievilkts un varu pārstāt atkātoties, jo tagad es atkal katru reizi būšu jauns. tas tomēr prasa darbu novērtēt savu figūru un darīt to ar piemiegtām acīm. es laikam nekad netikšu līdz nagu griezšanai, jo tas var izrādīties letāli, bet drukāt tas traucē tīri komfortam un kā bukovsksis es apgriežu tikai bārdas garākos matus un tad staigāju spocīgs un neviennozīmīgs. iedzeriet vīnu par mani brālēni un dariet to ar paceltu roku. gan jau visiem pietiks drosmes atzīties pret sevi mīlestībā un godam padarīt darbu, kas gaida jau gadsimtiem un nevar mani nonivelēt, jo tā tas izrādās būs pieblīvētais cietums, kura petardēs es gaiņāšu lapas kā skamejkas man negribēs piedot brašo uzsaucienu pionieru vadītājam, kad tas ar gaisa balonu bija nolaidies uz mana perēkļa un domāja darīt interesanti aizdomīgas lietas par samaksu kādreizējam briesmu vācējam teodoram un gūzmas aizsēdētajam pilnvācietim, kurš bija gandarījuma pilns ar visiem ēst taisītājiem un gudrot mācētājiem un gūzmas perēklī es biju atstiepis to galveno ierakumu vācēju, kura pēdējā dzimtene izrādījās vācija un darīja viņš to ar godam piederošām lietām un gaudoja sasnidzis pilns ar pepliem un gudroja, vai nevajadzētu nodibināt partiju par godu sevastopoles garajam gadam. tas ko es tagad daru ir es aptveru visu valodas kodolu tā masu un daru to ar paceltu roku, lai parādās jaunās plūsmas un aiznes mani citurienē, ko vēl nav aizvazājis vairākums un domas padara to tik necilvēcīgi briesmīgu, ka ar gaismas paviljonu tas var izrādīties nepieskaitāms mūsdienu dramaturgu pieblīvētajam vairumam un tādējadi es varu sev apsolīt, ka darīšu bārkstis manā likstā tik aizrautīgas, ka ar klausuli varēs novietot mūsdienu krējuma piedurknes daiļskanības briesmu vācelē spēlēties ar kariķējamiem drosmes avotiem un es biju vienreiz tāds jau piedzimis, lai nobružātos ceļgalos paceltos virs monmartras un sardīnijas biezokņos rakņātos pa publisko ateju un atrastu tu zelta gredzentiņu ar tējas melnumiem aplipušu un gājputniem nosūtītu gaismas paviljona ziepjutrauku ar gudrības zobu un nepievienotiem vērtību mēriem, jo tikai skaistajā brašumā slēpjas tērauds un es nevar zināt, vai tas neizrādīsies gaidāmā panta sastatnes vērts piedzīvojums. tālab es pasludinu šo mēnesi par pubertātes nobeidzēju un daru to ar brīvu roku, jo tas var novest pie pakāršanas sintakses kailajā vairumā, kā tas jau ner reiziv ivien jau neirozi ir izsaucis klaustrofobiskais santaklauss un domas spēka pelēkajā šūnā man uzrodas jaunas draudzenes no pagrīdes organizācijas prezervatīvu dalītājiem nevar atmest ar roku, bet tikai saslacīt viņu māgas par klajiem meliem, ko tās manifestē un nevar sazarot visiem pieklaidētajiem drūmuma podiem pienācīgas peldvestes ar kailiem zariem mūs varat pat aizbiedēt un darīt to ar atplestām rokām, lai tautas sindicētais bet bet albums jaunākais muktupāvelim darītu godu ik uz soļa un nevarētu manas iemaņas darīt tik pienācīgas, ka ar to skaisto apmetni var pieklauvēt dumsu vāceles nepieredzētā kailuma grādu un tagad es jau redzu novembra saules aptumsumu un gudrības sienāzis gaudo pie kājas, jo tā tas var vieglāk uzrāpties manā tērvetes alū un domas paviljona sinhronais tulkojums mūs labi pārvalda un darīs to tik drīzā cerībā, ka ar valodu var nepietikt pieblīvētā kārtējā sainī uz rudens amorfo gāzi un dusmu kaligrāfijas piederības sindroms mūs ar validola kungu varat pat nobeigt uz atkalredzēšanos un dusmu mākonī ir divu veidu skaistākiem luksofora nobeidzēji pirms tas var izrādīties neklasificēts mūsu kaklasaišu sinhronajos iebalzamējumos un publiskos ierakstos, kas klēpja datora aizsegā gaida no frontes frotē dvieli ar bambusa gredzenu aiz azotes un novembra balerīnu uz visiem ceļiem sastopamu un atdodamu par pāvesta rīmu nakts balvu un tad jau arī baltās naktis ar juri hermani un hermani un hesi beretē ietērptu, kas risina automātiskās rakstības semināra problemātiku un nevar vien mani sagaidīt beretes augšējā stūrī, lai tas izrādītos piebiedrošanas vērts hieronims bošs un domas tad par urbi uzplaiksnī un dodas manā virzienā, lai tas vienmēr būtu labos ierakumos sarediģēts un ne nieka nepārspīlēts, bet varbūt mazliet samākslots (Comment on this)
1:00p	atnācu mājās pēc papirosiem un gaudoja baskerviļas suns, tad saķērās nāvējošā tvērienā un gaudoja pāri ūdenskritumu kraujām, lai visi vatsōni dzirdētu, kāda viņam ir varena balss pēc pēdējā satvēriena es sapratu, ka fašisms ir jāizbeidz. un tā veidojas mani priekšstati par pasauli no kinoscenārijiem un prātulām senajos rakstos iemūžinātajām kā ādolfs savu garadarbu iekapsulēja mauzolejā, bet amerikāņu armija ieņemot eiropu to neiznīcināja, bet ielika muzejā kā biedu sabiedrībai nākamībai. interesanti, kā pagātnes varoņi ir mūsu acīs mirstīgi un tikai uz kinolentas viņi izskatās kustīgi, tad vēl rakstīts vārds, bet tas ir cita carstvo. un tad ierodas konglomerācijas, urbanizācijas, ruralizācijas un santehnikas sprādziens ar visiem tehniskajiem brīnumiem, ko tas nes sev līdzi un neatstāj nekādas sekas uz kosmisko sabiedrību. cik ilgi mēs bēgsim no savas patības ar visu progresijas un regresijas starpību un mīnusošanu. es būtu labi sagatavots, ja man piedāvātu labu amatu valdē. nē, es nevēlos būt pelēkais kardināls un neoficiālais līderis, kad runa ir par zelta dālderiem, kas aprakti zem laimas pulksteņa. tieši tādēļ senos laikos viss banku distrikts bija vērsts šajā virzienā, bet tagad tas masturbējas visos virzienos un gaida savas salašņas tam līdzi nākamas. kā lielie kapitālisti vienojās par eiropas likteni tā man ir dīvaini skatīties uz atsaldētiem ķeizariem, kuri nesaprot lietu patieso kārtību, bet tika manipulē dziļāk savā nezināšanā. tā es iedomājos mūsu nākamību, ka tikai progresija dīvainā līknē spēs mūs atrbīvot no mūsu pašu radītās siena kaudzes, lai ar divstobreni mani nevarētu paņemt uz mušu, bet tālskatī var rādīties dažādi māņi. es gribu kategorizēt parādības, lai tās varētu manipulēt. kā tv pārraidē izteicās kāds astrologs, tad maģijas pamatā ir mikrokosma ietekme uz makrokosmu un pasaules centrā esošs cilvēks mēģina ietekmēt dieva kārtību, uzņemoties uz sevi atbildības nastu un neļaujot godam notikt pareizajai būtībai, bet tikai ar gaidāmo iecirkņa inspektoru es biju izdevies staigāt pa garajiem gaiteņiem un domas šaudījās brīžiem šur un tur brīžiem arī. kad jūs esat nonākuši finanšu ministrijas gaitenī, kad pamanāt, ka ēku ir būvējis kronvalds, bet projektējis būvvaldes inspektors kronenbergs, tad rodas pašam saprotamas paralēles ar patreizējo sistēmas galvgali, kuru nevar ierobežot vienādi vārdi, bet gundegas repšes grāmatas vienmēr ir pieprasītas par spīti mantojumam, ko ir saņēmuši viņas radinieki. tātad es meklēju trešajā stāvā 336 kabinetu un domāju tajā apmesties uz gadu. nejau uz mūžu. tagad, kad ir pienākusi mana kārta pastāstīt par tā laika notikumiem, manī rodas vajadzība uzņemt jaunu informāciju, ko es varēšu ietērpt savā interpretācijā un spoži spīdēt pie pasaules gaismas. tātad tā varētu būt kosmogorija vai vismaz plaskagorje un domas dalās šajā sakarā, lai visiem taptu skaidrs par ko ir runa, es atklāšu dažus nekautrus faktus. pirmais ir saistīts ar valsts sekretāres vietnieci, kura padomju gados bija sīka činovņica, bet atklājoties čekas maisiem nostiprināja savas pozīcijas kā galvenā kancelejas darbiniece. kā jūs jautāsiet par faktu nesakritību, tā es mēģināšu izvairīties no tiešas atbildes. par jūsu galvu veselo saprātu es nevarēšu uzreiz atbildēt, bet man ir vajadzīgi papildu uzskates materiāli, lai kompetentā veidā varētu spriest par notikumiem sabiedrībā gan vietējā līmenī, gan globalizācijas radītajā vakuumā, kas piepild ikdienas cilvēka prātu, kad tas ir sagatavojies nopirkt kādu nieku stūra kioskā, kas mazliet rezignē ar stūra dīvānu izraudzītā cilvēka apartamentos, ko tas īrē vai arī ko tas ir iegādājies uz nomaksu pie barona minhauzena, kurš savukārt necieš termiņa neievērošanu un pieņem bargus mērus, ja netiek pildītas utilitāras pavēles gluži mājsaimnieciskos nolūkos. tādā taktī ejot pretim progresam, mēs nosaucam darvinu par mērkaķi un iegūstam pieeju bakterioloģiskajiem ieročiem. sastāvam septiņu cilvēku komandā, kuriem ir pieeja šāda veida izpriecām visā federācijā .ru un tad rodas jautājumu un ačgārnības par plutonija simts astoņdesmi seši patieso pielietojumu. es būtu pārsteidzīgs apgalvojot ka putina kungs ievēro visus delnas priekšniek putņa kunga norādījumus, bet naivie miljonāri, kas ierodas kubā ar apšaubāmām interesēm un vēl nav izpētījuši elemntāras savas personas dzīles pat nerunājot par brutāliem liedagiem, kas ne tuvumā nestāv klāt zemapziņai, tad loģiskā secībā rodas jautājumi par lietu patieso dabu. kas notiek latvijā, pārliecinošā intonācijā jautās dombura kungs, bet nevarēs atbildēt viennozīmi kancelejas vadītājs. traģismu es redzu zatlera kunga sejā, bet tas laikam neliks man skumt vientuļos ziemassvētku vakaros, kad cilvēka psihē iespraucas slimīgas ilūzijas jau uz pataloganatoma robežas stāvot viņš kustina kreisās kājas īkšķi. john doe jūs minēsit, bet ne vienmēr tas ir precīzs salīdzinājums, jo galvenie notikumi vienmēr norisinās aizkulisēs un nevar viennozīmīgi piedēvēt galveno atbildību šķēles kungam, ja pasaulē vēl ir daudz latvieši izkaisīti, kas slēpj savu patieso identitāti un izkāpj no aizvēstures pajūga tikai tālap, lai uzpildītu savu piena kolbu un turpina dzīvot uz auzu pārslu cepumiem mums ikdienā neredzamos apvāršņos, kas jau sāk veidoties par tumsības valstību, jo nevar gaisma pastāvēt bez svecēm, bet laikā, ka izgudroja elektrību visiem pazīstamais nobels trotils, tad čečenu kaujinieki nepūlējās to likt lietā, lai pievārētu lielo pētera pirmā impēriju, kas, kā mēs vēlāk vēstures gaitā redzēsim, izrādījās plačevnjis promahs no šo drošsirdīgo kaujinieku puses, jo nejau katru gadu uz ziemassvētkiem asv armijas virspavēlniecība var no b52 lidmašīnām mest šiem aizkaukāza brāļiem munīcijas amunīcijas un broņežiļetus, kas lietu noder cīņā pret aināt un baraniem. esmu redzējis neskaitāmas filmas par afganistānas karu un man ir radies dzelžains priekšstats par cilvēka prāta darbību, kad tas tiek pieslēgts lielas mašīnas plaušām un kad lēmumi tiek pieņemti nepārredzamā veidā un kad netiek ievērotas tādas pamatvērtības kā brīva personu un preču, pakalpojumu brīva kustība, cilvēktiesības, vārda brīvība un citas panacejas (Comment on this)
2:31p	gaisma bija pelēka uz dienvidiem no saules. kāpēc mani apdraud domas par rakstīšanu, ka es izlaižu kādu svarīgu saskarsmes elementu. es laikam pietiekami nedomāju par būtibu un rakstu par rokoperu drakula, ko slavenais kompozitors ir ieradis dēvēt par patiesības meklējumu. ja godī, draugi paliek ar gariem deguniem un tad ierodas pistačio, kas meklē tarantino pēdas, bet bez bēdām neiztikt arī manā stāstā, jo tas var atspoguļoties ļaundabīgā sejā, tāpēc es gaidu piederošu momentu, lai nogrieztu sev nagus. kā jau nojaušat, es to atkal neesmu izdarījis. visu dienu visiem maniem stāstiem ir vienojošais moments - nenogriezti nagi, kas kā izoldes likteņa dzīpars vijas cauri kronvaldu arta bijušajam klasesbiedram. ja godīgi, daudzi godam novēlētie starmeši ir mani atturējuši iedzert lieku malku par visas inteliģences veselību un tālāb es pieklonījos tam viedoklim, ka vērmaņparku nedrīkst atdot karginam un vispār priekš kam viņam ir vajadzīga latvijas pilsonība. vai viņš būtu krievijas imperatricas sūtnis šeit mazajā tokijā, kurā viņš droši vien ātri sadraudzētos ar hobiju parku. karginam piestāvētu fotografēt kailas statujas un naktīs, kad iestājas aukstums, pielikt vēsu glāzi pie plakstiem un iztēloties citas reālās iespējas, ko piedāvā finanšu magnāti mūsu mazajā zemē. es perosnīgi balsoju par melnbaltu fotugrāfiju un kas iedarbinās digitālās ēras dzinējus, tas būs ieguvējs daudzu gadus uz priekšu un kena kīzija psihodēlisko autobusu varēs izsolīt tikai pēc autora nāves, bet dievs vēl nav miris un slavenajam publicistam nīčem, kas uz mūža galu nogrieza sev ausi es piedēvēju daudzas likstas. tomēr ir jāuzmnās zinātniskā valodā rakstīt par metafiskām parādībām, jo tādējādi var maldināt vienkāršo cilvēku, kas savukārt var radīt jauna tirāna dzimšanu. ja vēlamies vēl dziļāk ielūkoties kosmogorijā, tas varētu mums palīdzēt izprast laimas kauguras dizaina studijas naturals patieso seju, kas krāta ar krēmu un jāņa rozes grāmatu industrijas dizainu. esmu dzirdējis, ka jāņa rozes jaunākais dēls ir dzērājs un piedalās populārajā portālā draugiem lv, kas nebūt nav peļami, ņemot vērā, ka izstāžu zāles ir pārblīvētas ar vorhola gara memuāriem un pat pats balzags sirgdams ar sifelisu pieminēja manu tuvu draugu turgeņevu, lai tas viņam atsūta pāris pudeles dienvidfrancijas rouge vīnu, kas lieti iederētos viņa dienišķajā diētā un papildinātu arī viņa sirgstošās sievas kāri pēc mājas dsl pieslēguma. ir pagājuši tie laiki, kad modēms bija kā vietējais altārītis ar savien dzenbudisma spoguļiem gar sāniem un sātaniskajām lampiņām dziļā nakts melnumā, kad valstij aptrūkstas nauda trotuāru apgaismojumam un indivīds ir spiests domāt kolektīvas domas, kas ar laiku to varētu virzīt uz pareizo ceļu, kas pēc galveno magnātu domām ir jāvirza visas sabiedrības unitāras kontroles un uzraudzības virzienā. redzat, tā izzīmējas mans priekšstats par pasauli un sabiedrību, bet tā pārstāj būt objektīva, kad cilvēks nonāk vienatnē ar sevi. tad atveras galvenās grāmatas un tīri psaiholoģiskā veidolā es iztēlojos lielo tolstoja gara marazmu. tagad piedodiet, es mazliet atlecu no tējas krūzes un gribētu jūs intervēt raidījumam simts gramu kultūras, kas ieēdīes masu psihozē kā pupi pupi. tad labi, kautrēties tagad ir īstais laiks, nē, es to neteicu. to visu, ko man vajadzēja neteikt, to es neminēju ne ausu galā. kritiskos brīžos es patveros uz drošās barona ielas, kā jau ierasts. kad esbiju uz poēzijas semināru, man izdalīja īpašu dramaturģijas datorprogrammu, kas saucas dramatica pro. tajā programmā ir visas modernā cilvēka vajadzības. tā palīdz suģestēt kreatīvo potenciālu un domāt domas, kas iespērs kolektīvās domas kodolā. bet kā ar cilvēcīgo līmeni, kā ar ģimeni un bērnu radīšanu? tas, protams, ir interesants rakurss, kādā raudzīties uz pilitosko filosofiju un pats leo štrauss ir minējis kādā no savām notariālajām grāmatām, ka pie varas ir jānāk tādiem spēkiem, kas neatgrūdīs parastas grūtnieces centienus pašapliecināties ar politiskā aparāta palīdzību, kas regulē temperatūru cita starpā un godā tā vecā pravieša vārdus, kas mūs ir atstūmis no savas kompānijas un izŗaudzījies parastus kartona iebildumus no visiem sabiedrības slāņiem nākošus un nepiederīgus diskusijai, jo kāpēc gan lai vienkāršs cilvēks domātu par tērvetes alu, ja uz galda stāv nevainojas kvalitātes makšķerēšanas komplekts un dienas galvenā daļa ir atstumta tik tālu proporcijās, ka gaidot dienišķo maizi es ar ameizmentu varu piekodināt kā galvenais referents valsts struktūrās, ka tautas partijas dienas ir skaitītas. protams, ar domu spēku vien nav iespējams noslaucīt šķēli no sejas, bet arī kalvīša izlēcieni beidzās ar redzultātiem visiem labi uzskatāmiem, lai gan, protams, var spekulēt par privātmājas celntiecību, privātā biznesa pārdošanu (atcerēsimies nesenos deviņdesmitos, kad privāto uzņēmējdarbību jeb komersanta uzsāktu intimitāti nevarēja savienot ar grēkiem partijā). iedomāties tikai kā jūtas vilciena sastāvi, kad tiem jādodas sibīrijā, kur sandra kalniete ir galvenais laivinieks un nedod nekādu pārskatu par saviem ikgadējiem ziņojumiem vietējiem šamaņiem. atliek tikai atgriesties lauksaimniecības industrijā, lai varētu prominentas personas uzaicināt privātās pusdienās un pie tv ekrāna nemanāmi ieslidināt priekšmetus zem kāju apmatojuma un rokas berzējot es balsoju par to, lai makdonalda ķēdes varētu žvadzēt arī kuldīgā, rasputjina dzimtenē krimā un dienvidaustrumāzijas stepes galējā punktā, kas pazīstams arī ar nosaukumu "nedari ļaunu ar āmuru vienā vietā", bet skaties, kā uzvedas biržas mākleri, kad ventspils nafta pēc lemperga integrācijas nacionālistiskajos spēkos sāk driftēt kā koks, ko pludina pa daugavu valmieras stikla šķiedras vajadzībām un tikai ar nepacietīgu uzmanību var pievērst uz manību visiem tiem kolosālajiem rēbusiem, kas nodarbina praviešus katrā nācijā. es iestājos par unitāru banku sistēmu, es gribu redzēt katru pārdevēju bagātu, es gribu redzēt pilnvērtīgu motivācijas trūkumu strādāt valsts labā un nodoties psilocibīnu pētniecība, jo tieši psihes dzīlēs glābjami pamestie bērni un sadegušie bērni. šeit atcerēsimies neseno traģēdiju veco ļaužu pansionātā un svalkas akciju ar avīžu vākšanu dažādiem establišmentiem. protams, tas piedod punktus visiem labajiem darbiem, ko šajā pasaulē veltam un tas ir novērtējami (Comment on this)

<< Previous Day

2007/12/11 [Calendar]

Next Day >>