zemteks pakarama's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Tuesday, September 11th, 2007
| Time |
Event |
| 8:55a |
man šķiet, ka mans suns ir kenets brauns | | 8:59a |
vispār jau tas nav nemaz mans suns. viņu mammai uzdāvināja valodja. kas ir šis valodja? kāds mistisks ģimenes draugs, pie kura es jaunībā par pieciem latiem dienā vedu melnzemi ar ķerru. pie viņa arī tika atstāts kenets, kad ģimene devās piecu dienu ceļojumā uz kādu zviedrijas pilsētu, šķērsojot klaipēdu un no turienes atejošo prāmi. | | 9:02a |
kas gan nav traumatisks. viss var būt. | | 9:17a |
apstājos pie jautājuma, vai vajag izpaust privātas detaļas. kādreiz mani tas neuztrauca, ak saldie 60ie. | | 9:20a |
šodien varētu iemācīties kādu jaunu svešvārdu, piemēram, KARIATĪDE - lietojot arhitektūrā, lai apzīmētu sievietes statuju, kas atbalsta siju pārsegumu un izpilda balsta funkciju. | | 9:21a |
uzvarēju putru. esmu šodienas jaunais zevs | | 11:01a |
izvedu suni pastaigāties. viņš staigāja. (iegansts, lai aizietu uz dārzu, vai attaisnojums suņa izvešanai ārā). ir silts. suns gandrīz saplosīja pavecāku dāmu baltiem matiem no vecuma baltiem, nejau nokrāsotiem, kā vārētu maldīgi iedomāties. ārā saule ir spīd uz zemi un rada gaišus plankumus vispārējās nomāktības (iekšējās? jūtos starojoši) fonā, kad citi ielien tur (fonā), tad rodas kas guļbaļķi. ārā ir teritorija uz visām pusēm. es mācos no suņa neiet uz mērķi, bet kontrolēt tūlītējo realitāti. es nospraužu kursu uz dārzu un dusmojos, kad viņš man neļauj iet. jau nosolījos pie pagrieziena, ka nākamreiz iešu viens, ka viņš man traucē iet. nokārtojās četras reizes 2x2 četrās dažādās vietās, to es pieņemu kā lietu dabisko kārtību, bet, kad viņš nerātni uzvedas un manu groziņu ar āboliem rauj gaisā, tad.. es vispār pie viņa arī pāris reizes piefiksēju nepatīkamu skatienu uz mani kā dažkārt pie cilvēkiem var redzēt. tad es sev saku, nevajag uzvesties kā vampīram un līst pie citiem dvēselē un arī pie suņa. tad man vajag izlikties vēsam laikam, ej nu sazini. vēsi laikam es jau izskatos tāpat, ko teiksi suni? | | 11:23a |
divpadsmit stundu aizsardzība no nerātniem bērniem-liekuļiem | | 1:17p |
lai gan dažkārt man šķiet, ka suns uz mani skatās nenovīdīgi, viņš vienmēr priecājas, kad pārrodos mājās. šķiet pretrunīgas emocijas, kas nevar pārklāties, bet šķiet arī tāpat, ka tās viena otrai netraucē. pārklāties un netraucē, varētu būt īpatnējs salikums. kāds. gribēju ēst siļķi ar kartupeļiem un biezpienu. konstatēju, ka krējuma nav, tad konstatēju, ka biezpiens ir vecs. toties saldajā būs kliņģeris. | | 1:22p |
kungs, lūdzu kungu ar makškerkātiem un resnām ūsām. ar nāsīm, kurās sprūst, kas strostē, kas paģēr un nepielaiž lielākus gružus par restīšu kvadrātiem kā cepuma selgas uzcelta biezpiena pilsēta ar skursteni, kas līvānu stiklā un līvānu mājās nē brocēnu keramikā nē kaut kādā jumta pārklājā tad es paslīdēšu un izlauzīšu kādam dobē vietu šķībai ābelei tad es kaukdams braukšu nejau tagad lūdzu uzgaidiet es pamāšu, kad būšu gatavs | | 1:25p |
manu durvju priekšā rakstiet - šeit galvu noliek veterinārārsts | | 1:30p |
jau otro dienu pie mūsu podjezda piebrauc ātrā palīdzība. būs kāds krustpunkts. bet ārā izkāpj paveca kundze ar somiņu, knapi tākā paiet var, spriežu dežurējošā māsa-ārsts brālis-kārlītis. izstās, ka viņai pašai drīz vajadzēs palīdzību. kas palīdzēs, bijušie pacienti? šaubos, viņiem būs algots darbs noteiktas stundas, bet es jau nemēdos. es skatos izslēgtā tv, kad eju garām viesistabai, kurā guļ suns. suns kā viesis saunā bolās, vispiemērotākais prezidents ir Valdis (pēc ausīm spriežot). | | 1:31p |
atvainojiet manas gāzes, tas no miera uz zemes. | | 3:50p |
viena no nolaupītajām un uz izvarošanu vestajām nesagaidīja ūdeni un izleca vēl tilta sākumā, gaisā pārmetot salto un nokrītot uz mugras garšļaukus uz asfalta. lieki teikt, ka viņa cieta un varbūt pat bija beigta. | | 4:59p |
dzeršu benčiku tēju | | 5:31p |
es garlību merķeli nositu ar cirvu. galēja merkele, pasaules ietekmīgākā sieviete, piestāj ostā un iztīra savas zemūdenes, lai atkal dotos jūrā un bojātu gaisu sliktajiem pretiniekiem, kas nosūtījuši kravas kuģu ekipāžu kaut kādai svarīgai stacijai, kura gatava pretoties piegādātāju pusē un izvietot savā pussalā galvu reibinošu raķeti.
tagad uz skatuves iznāk nēģeris un nosauc sevi par K kā kafkā un domā par labierīcību, bet tad attopas un sakārto savu apģērbu. sāk spīdēt īpaši prožektori un galva noreibst skatoties. tad neskatie nolaid acis pietupies palien zem galda, tur saule tik dikti nespīdēs un interneta vadu varēs izvilkt caur atvilkņu armādēm un izgaist nebūtībā par gastronoma sapni.
tad es pieķēdēju resno atslēgu, tā zeltā nozibsnīja un godājamie pravieši iznāca visi ar tik dzīvām sejām, ka manas rokas bija pilnas grauzdiņu. es šodien pārstāju skatīties vairākas filmas, izdēsu tās uz neatgriezšanos un metu skatu uz sarakstu no astoņdesmit. ka tik ne tā, bet tad vēlreiz un rozīte sagriežas vēnā kā baldirjānis noreibtam rēbusam ar asiem stūriem kā kubikam rubikam un tad jau es dzēris ar streipuļojošu skatu uz jūru un dūnām zem nierēm un gurgstošu sniegu uz palodzes lai var iemest kaimiņam pa acsābolu un tas pietūkst un izaug ziemenis kā vilkābelei nolobas stāja, tā es jau kuro gadu gaidu tevi mājās. | | 10:38p |
krievijas ģērbonis ir kaprona bārda | | 11:07p |
man katram nāk miegs |
|