[Recent Entries][Archive][Friends][User Info]
| April 9th, 2008 | |
|---|---|
| 03:05 pm [Link] |     Kāda sieviete brauca pašā rīta agrumā no mājām uz vasarnīcu ar vilcienu, bet vilcienā viņu sāka mocīt šausmīgas aizdomas, ka viņa nav izslēgusi elektrisko tējkannu (čaiņiku). Tie vēl bija padomju laiki, kad mobilie telefoni vēl nepastāvēja kā suga. Viņa sarunāja ar sava vagona braucējām, ka tās, kuras ātrāk kāps ārā, piezvanīs vīram un palūgs izslēgt čaiņiku... - Pamostos, sieva jau sen kā prom. Pusaizmidzis aizvelkos uz virtuvi, ieslēdzu čaiņiku, zvana telefons. Paceļu trubu, a tur nepazīstama balss saka: - Labdien, vai Koļa Nikolajevs? - Jā... - Izslēdziet, lūdzu čaiņiku! Nu, labi, anabiozes stāvoklī brienu uz virtuvi, izslēdzu. Pēc tam sāku domāt, bļē, a rīta kafiju ta gribās? Ieslēdzu čaiņiku un eju uz vannas istabu skūt bārdu. Zvana telefons. Paceļu trubu, a tur nepazīstama balss saka: - Labdien, vai Koļa Nikolajevs? - Jā... - Izslēdziet, lūdzu čaiņiku! Izslēdzu, figeju un stulbi lūru sienā. Kas tie par mēsliem?! Nolamājos un ieslēdzu trešo reizi čaiņiku. Zvans. Mana sieva: - Koļeņka, labrīt. Izslēdz, lūdzu, čaiņiku! Skaidrojāmies ilgi. |