[Recent Entries][Archive][Friends][User Info]

Time	Text
08:25 am mamuts [Link]	Labrīt, salijušie! Rudens klāt, vai ne? Analizējot Sorosa medūzu 2007.09.19 @ 00:00 Mārcis Bendiks: Soross ir nacionālo valstu nīdējs. Finansistu un komunikāciju konsultantu Mārci Bendiku plašāka sabiedrība iepazina 1996. gadā, kad viņš kļuva par premjera Andra Šķēles padomnieku. Kopš tiem laikiem viņa padomā ieklausās daudzas augstas valsts amatpersonas un biznesa elites pārstāvji. Lai gan viņš pats labprātāk runā par melnbalto fotogrāfiju un zolītes turnīriem, nav šaubu, ka arī šobrīd viņa darba pienākumos ietilpst Latvijas politisko procesu analīze. – Jūs bijāt viens no pirmajiem, kurš jau deviņdesmito gadu beigās sabiedrību publiski brīdināja, ka miljardieris Soross nav tikai labdaris – ka viņš labdarībai tērē miljonus, lai pelnītu miljardus. Jūs viens no pirmajiem arī norādījāt uz politisko nokrāsu Sorosa finansēto organizāciju darbībā. To atklājāt nejauši, vai tam pamatā ir rūpīgāks pētījums? – Tas bija rezultāts pastāvīgiem pētījumiem par labdarības un politisko aktivitāšu saistību ar naudu. Tas bija mana darba pienākums, jo 1993.–1994. gadā es biju Tautsaimniecības pētniecības fonda vadītājs. Fonds nodarbojās ar atklātu lobismu un to neslēpa. Mēs strādājām pie tā, lai izveidotu modernu vērtspapīru un finanšu tirgus likumdošanu. Tas, ka finanšu industrijas nauda cenšas iegūt politisku ietekmi, ir vismaz četrsimt gadu veca tradīcija. Tāpēc mans 1998. gada pētījums par tā laika Sorosa fonda darbību, kas tika publicēts žurnālā Klubs, noslēdzās ar aicinājumu: "Cilvēki, esiet modri!" Bet jāatceras, ka tobrīd Sorosam Latvijā nevarēja pārmest nekādu politisku darbību. Atšķirībā no daudziem Sorosa faniem esmu lasījis viņa darbus, arī lielās intervijas ar viņu. Esmu lasījis Rietumu pasaules analīzes un kritiku par Sorosa darbību un teoriju. Toreiz mani ārkārtīgi izbrīnīja, cik šis Soross ir bīstams, cik viņa idejas ir kaitīgas šā vārda pilnajā un visplašākajā nozīmē. Austrumeiropā viņš vienmēr ir atbalstījis vecos komunistus, Albānijas gadījumā bandītus un bandītiskos komunistus. Šķita, ka pret to nav zāļu, bet izrādījās, ka ir. Starptautiska autoritāte – Čehijas prezidents Vāclavs Klauss – Sorosa tīmekli izmeta no Prāgas ārā. Tāpēc, ka Sorosa idejas un darbība, ko attīsta viņa organizācijas, ir vērstas pret brīvo pasauli. Tās aizstāv komunismu, turklāt nevis nacionālo komunismu, bet gan kosmopolītisko. Tas arī man ir nepieņemami, un es uzskatu, ka tas ir ļoti bīstami. – Bet Soross jau atbalsta opozīciju jebkādās tās izpausmēs. Vai tas nav skaidrojums, kāpēc lielburžujs atbalsta komunistus? – Nē! Ungārijā, Rumānijā, Albānijā viņš atbalstīja pozīciju. Viņš ir atbalstījis tieši varas pozīcijas un tieši tādas, kuras vēršas pret nacionālu valsti. Tur, kur viņš spēja uzreiz sagrābt varu ar saviem noteikumiem, kā tas bija Ungārijā vai Albānijā, tur viņš atbalstīja pozīcijā esošos vecos komunistus, kuri vērsās pret nacionālo valsti. – Tātad Soross ir nacionālo spēku ienaidnieks? – Pilnīgi noteikti. Es viņam to nepārmetu. Viņš ir mucis no Budapeštas geto. Viņa zemapziņas līmenī nacionālists ar šauteni rokā droši vien ir ārkārtīgs drauds, un tā ir viņa personīga darīšana. Un kamēr tā ir viņa personīga darīšana, mēs varētu satikties pie vēlēšanu urnas un lemt, kuram no mums ir taisnība un kura bailes ir svarīgākas. Bet mēs jau godīgi nevaram satikties, jo var izrādīties, ka viņš vēlēšanas jau ir nopircis. – Indulis Emsis savulaik pateica tikai divus vārdus – "tīklveida struktūras", bet par to sorosieši nebeidz viņu gānīt vēl tagad. Vai tie ir sorosiešu pašaizsardzības refleksi? – Vienīgais, ko Emsis ar šo uznācienu panāca – zaudēja daļu no saviem atbalstītājiem. Secinājums – politika ir viena lieta, bet patiesība un taisnība – cita. To, ka Sorosa finansētā organizāciju saimniecība gandrīz pilnībā ir pārņēmusi varu Latvijā, mēs ļoti labi varam spriest pēc rezultātiem. Piemēram, politiskā elite, valsts vadība – ar to es saprotu valdību, Saeimu, politisko partiju līderus un ekonomiskās elites – bez iebildumiem pieņem vienas sorošiešu organizācijas amatpersonas paziņojumu, ka nākamajam valsts prezidentam jābūt apolitiskam. To neviens no politiskās valsts vadības nenolēma! To nolēma ārpus tās, bet valsts vadība kā cirka tīģeri, cits citu pārbļaujot, to izpildīja. Viņi visi nosēdās uz pakaļķepiņām un, priekšķepiņas izstiepuši, padevīgi dūca: "Uū." Tas, ka brīnumainā kārtā izdevās ievēlēt cilvēku, ko šā scenārija virzītāji galīgi negribēja, tas jau ir cits jautājums. Politiskā vadība to iztēloja kā savu uzvaru, bet tā labākajā gadījumā ir Pirra uzvara. Piekrišana kaujai ar sorosiešu noteikumiem jau pati par sevi uzrādīja totālu pastāvošās varas zaudējumu un impotenci. – Kāpēc šī vara pieņem sorosiešu noteikumus? – Tas ir sorosiešu ilgstoša darba rezultāts. Ja mēs paraugāmies vēsturē, kā notiek smadzeņu skalošana, lielisks piemērs bija 1930. gadu Vācija – toleranta sabiedrība pēkšņi izpildīja Kristāla nakts šausmas. Tāda pati metode ir iedarbināta, lai Latviju likvidētu kā nacionālu valsti. – Kā šīs metodes iedarbināšana izpaužas reālā dzīvē? – Sorosiešu organizācijas piesakās varai kaut ko pārbaudīt. Un kuri šīs organizācijas pieņem? Bojārs, Ždanoka vai kāds cits kreisais? Nē, labējie! Bērziņa valdība saka: "Jā, mīļie, nāciet, lūdzu!" Sorosieši vienmēr grib pārbaudīt svešas finanses. Reiz, kad Sarmīte Ēlerte televīzijā rupji samelojās, sakot, ka Sorosa fonds Latvija finansēšana ir pilnīgi atklāta, es Transparency International aizsūtīju vēstulīti ar lūgumu redzēt viņu finanses. Es saņēmu fantastiski rupju atbildi, par ko, protams, pastāstīju Latvijas Radio raidījumā Rīta rosme. Raidījums izskanēja ēterā, un neilgi pēc tam saņēmu epasta vēstuli, ko bija parakstījusi Delnas tā laika direktore Diāna Kurpniece. Vēstule sākās ar vārdiem: "Lai arī es jūsu raidījumu nedzirdēju, tomēr es vēlētos jums norādīt..." Šim teikumam sekoja četras secīgas muļķības, kurās norādīts, kā man bija jārīkojas. Cilvēks, kurš atļāvies uzrakstīt šādu vēstuli, pat nenoklausoties raidījumu, ir sovjetisks preteklis, kas neko nejēdz nedz žurnālistikā, nedz publiskajā komunikācijā. Bet šis cilvēks šobrīd ir KNAB preses sekretārs. – Vai Latvijai ir iespējas pārvarēt sorosismu? – Reducēt visas Latvijas nelaimes uz Sorosa nelietību ir aplami. Soross gan Latvijā, gan Igaunijā, gan ASV ir viens un tas pats. Vienīgi izrādījās, ka Latvijā Sorosam ir labvēlīga augsne, jo šeit ir impotenta vara. Jautājums – kādēļ cilvēki, kuriem uzticēta vara, šo varu nespēj realizēt? Valsts varas vājuma iemesls nav Soross. Iemesls ir valdošās elites tuvredzība, stulbums un pilnīga deģenerācija.Vissliktākā ir pašreizējā Aigara Kalvīša un Oskara Spurdziņa valdība – cik atceros, pat padomju laiku Jurija Rubeņa valdība bija labāka. Bet arī Andrim Bērziņam ir viena smaga piezīme, jo viņš bija tas, kurš leģitimizēja cirku ar sorosiešu aicināšanu uz valdības lietu pārbaudīšanu. No taktiskā viedokļa tas Bērziņam bija ērti. Viņš sorosiešus uzaicināja uz Latvijas kuģniecības privatizācijas pārbaudi. Tā kā tobrīd Sorosam interese par Latvijas kuģniecības privatizāciju jau bija pazudusi, tad arī tā pārbaude kā, zināms, beidzās ne ar ko. – Latvijas sabiedrības vairākumam nav viegli saprast, ka Sorosa idejas un viņa finansēto organizāciju darbība ir kaitīga, viena iemesla dēļ – neviens īsti nespēj saskatīt, kādā veidā Soross grib atpelnīt šeit ieguldītos miljonus. – Peļņa viņam šeit nav vajadzīga. Viņš realizē savas idejas, kuras sauc par atklātās sabiedrības idejām. Bet īstenībā, ja paraugāmies, kādu ideoloģiju viņš realizē Amerikā, tad ieraugām – tā ir narkotiku, pašnāvību un eitanāzijas legalizācija. Viņam ir milzīga darba kārtība, ko viņš vēlas realizēt. Tā ir pilnīgi pretēja mūsu sabiedrības vērtībām. – Kādas ir Sorosa intereses Latvijā? – Graut nacionālo valsti. Viņš ir nacionālo valstu pretinieks. Vajag palasīt viņa darbus, intervijas. – Jūs sorosiešu bīstamību pamanījāt pirmais, bet plašāks cilvēku loks to pamanīja tikai tad, kad Sorosa organizācijas metās nežēlīgā politiskajā cīņā par eirokomisāra amatu. Vai tad šeit nav saskatāmas intereses amatā iebīdīt savu cilvēku? Vai tad eirokomisāra amats nav iztērēto miljonu vērts? – Man viens cits aspekts šai notikumā šķita svarīgāks. Proti, cīņa par eirokomisāra amatu bija ļoti saskaņota Eiropas antikonservatīvā lobija darbība. Viņu mērķis nekādā ziņā nebija Latvijas kandidāts. Vienalga, vai mēs šai amatā būtu izvirzījuši Ingrīdu Ūdri vai Vairu Vīķi-Freibergu – šim kandidātam būtu jākrīt, tāpat kā toreiz bija jākrīt Butiljonem. Toreiz Eiropas liberālo, puskomunistisko un geju – lesbiešu lobijs savu panāca, viņi toreiz uzvarēja. Izrādījās, ka Latvijas pārstāvis ir nepareizais cilvēks nepareizā vietā. – Bet mums zināmā mērā arī paveicās. Vairs mēs tādu amatu kā Eiropas komisārs enerģētikas jautājumos nedabūsim. – Ja valstī turpināsies šīs nejēdzības, nekāds amats nebūs vajadzīgs, jo nebūs jau valsts. Valdības vietā būs komisija, kura lems par to, kā mainīties goda sardzei pie Brīvības pieminekļa. Politiskās diskusijas izskaušana no publiskās telpas ir viens no virsuzdevumiem, ko sorosieši ir veikuši. Piemēram, priekšvēlēšanu uzraugu galvenais mērķis bija izspiest politiķus no publiskās telpas. Līdz ar to publiska diskusija politikā vairs nebija iespējama. Diskusija bija tikai par to, kuram avīzes redaktoram ir taisnība. Un taisnība, protams, izrādījās tam, kurš sevi bija pasludinājis par vistaisnīgāko. – Tas nozīmē, ka sorosieši uzurpē politisko varu? – Šī vara jau pieder viņiem. Tas, ka viņi šo varu reizēm nespēj realizēt līdz galam, konkrēti – gadījumā ar prezidenta vēlēšanām, ir viņu sapīkuma un ārdīšanās iemesls. – Jūs jau pieminējāt 1998. gadu, līdz kuram Sorosam nevarēja pārmest jaukšanos politikā. Bet 1998. gads ir robežšķirtne, no kuras sākās līdzekļu guldīšana politiskās programmās. Varbūt 1998. gadā atnāca komanda, ka laiks atgūt Sorosa investīcijas? – Jā, 1998. gadā sorosieši sāka politiskās darba kārtības apgūšanu. Es nezinu, vai tas bija plāns, vai sagadīšanās. Es novēroju, ka sorosiešu darba kārtība pavērsās uz to, ka neviena neievēlētu personu loks tika nosaukts par sabiedriskajām organizācijām, kas savukārt uzmetās par kontrolieriem visiem citiem. Un to pieļāva pašreizējā politiskā elite. – Kāpēc jūs uzskatāt, ka šī ir vissliktākā Latvijas valdība? – Kā var tāda organizācija, kāda ir Tautas partija, kuras rindās ir daudz vadītāju, saimnieciski domājošu cilvēku, un kuriem ar galvu viss ir kārtībā, gadiem ilgi pieciest šo situāciju? Igauņiem jau desmit gadus ir bezdeficīta budžets, un jau gadus trīs viņiem budžets ir ar pārpalikumu. Kāpēc mūsu cilvēki, kuri māk skaitīt, prot vadīt uzņēmumus, kļūst par mīkstčaulīgiem idiotiem? Mani pilnīgi satrieca intervija ar Andri Šķēli, kurā viņš teica: "Kamēr Kalvītis un Spurdziņš ir pie varas, tikmēr lats būs stabils. Esiet droši." Īstenībā Latvijas ekonomikai pirmie divi ienaidnieki ir Kalvītis un Spurdziņš. Valsts apdraudējums slēpjas valsts vadībā, tās nespējā uztaisīt budžetu. – Varbūt viņiem reālā vara nemaz nepieder? Kur šobrīd slēpjas valsts varas centrs? – Reālā vara valsī pieder neievēlētu personu lokam. – Izskan viedoklis, ka aiz Sorosa finansētajām organizācijām patiesībā slēpjas ASV ārpolitika. – Nav tik vienkārši. Šī Sorosa saimniecība, protams, ir proamerikāniska. Latvijā pirmie Sorosa fonda vadītāji bija ASV cilvēki, daži pat ar izlūkdienesta sakariem. Bet jāsaprot, ka cilvēki ar radikāli liberāliem uzstādījumiem labprātāk iegūst izglītību ASV nekā, piemēram, Itālijā. Tādējādi izskaidrojama arī viņu proamerikāniskā domāšana. – Vai nevar būt situācija, ka tieši ASV vēstniecība dod komandas Sorosa tīklam, kā rīkoties? – ASV vēstniecībai ir ļoti liels iespaids uz atsevišķiem cilvēkiem Sorosa finansētajās organizācijās. Bet es neticu, ka šai daudzgalvainajai Sorosa medūzai ir centralizēta vadība, jo nav tāda līmeņa vadītāja. Latvijai apdraudējums nenāk no opozīcijas. Latvijai apdraudējums nāk no pašu valdības. Jādomā, ka taisnība vien būs. Nu, labi. Bet mums ir jāstrādā. Jauku dienu Tev!
Reply:
	From: Sviesta Ciba user Username: Password: Log in?  Anonymous Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem): Subject: No HTML allowed in subject   Don't auto-format: Message: