kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Tuesday, December 7th, 2004 |
|
||||||
|
Es esmu īgna. Parasti es esmu īgna, ja neesmu paēdusi, ja esmu īgna, cilvēki uz mani sāk dusmotie sun pukoties, dabiska ir mana pretreakcija - es arī sāku dusmoties un pukoties, tad mani paņem priekšā un sāk uz mani dusmoties vēl un vēl vairāk. Jā tā būtu parasta diena, es vienkārši aizietu, bet ja es esmu īgna, tad es dusmojos dubultbleķīģi, un tad, mani visi vaino, ka es esot kaut kāda dusmu vācele. Bet es neesmu dusmīga. Es esmu īgna un kašķīga. Un bieži tikvien tādēļiņ, ka neesmu ēdusi. Jā, jā cik dīvaini. Šodien ar savu īgnumu /kārtējo reizi/ sarunāju visādas bleķības. Ha, bet kā jau vienmēr, savācot pēdējās pašcieņas paliekas, pie īpašām personām neeju atvainoties. Diemžēl. Galu galā, mierinu/mēģinu/ sevi ar domu, ka paši vainīgi - kā uztver, tā lai arī paliek. Ko nu tur. |
||||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||