Mirkļu konservācija

If you like Latvia, Latvia likes you... jeb "patriotisma nedēļa"

Thu, 14 Nov 2013 09:42:14 GMT

Pateicoties faktam, ka esmu izolēts no TV kultūras tikai šogad uzzināju, ka ir tāda patriotisma nedēļa (cik saprotu LNT tādu izgudrojis jau pirms dažiem gadiem). Šis nosaukums pats par sevi mani nedaudz kaitina, jo... man nez kāpēc liekās, ka patriotisms vai nu ir vai nav. Un patriotisms, kas ir nedēļu gadā vai kamēr mūsējie uzvar hokejā drīzāk nav, nekā ir. Bet whatever - svētku nedēļa, patriotiskā nedēļa... neveiksmīgs vārdu salikums.

BET

Vakar, pa ceļam pie friziera, mani uz ielas apstādināja kāds vīrietis un jautāja "Kāpēc tev nav sarkanbaltsarkanās lentītes? Kas tu neesi patriots?" Uz ko es atbildēju "Bet vai tu visus nodokļus esi nomaksājis?" Viņa "Bet..." palika man aiz muguras - es kavēju un strīdēties ar idiotiem nav pats produktīvākais, ko varētu darīt trešdienas pēcpusdienā.

Jā, arī manī ir zināms sašutums par Osipova izteicienu par sarkanbaltsarkanajām figņām, bet esmu vairākkārt dzirdējis, ka tiešām skolās bērniem ļoti uzstājīgi "iesaka" šīs lentītes nēsāt - vai tiešām šāds uzspiests "patriotisms" ir kā vērts? Nerunājot jau par to, ka šāda lentītes piespraušana ir līdzvērtīga "like" nospiešanai feisbukos. Esi Latvijas patriots? Tiešām? Vai tu cel Latvijas ekonomisko stāvokli maksājot visus nodokļus un radot jaunas darba vietas? Vai tu uzlabo Latvijas demogrāfiju dzemdējot vismaz 3 bērnus? Vai tu rūpējies par Latvijas drošību un esi bijis brīvprātīgajā militārajā dienestā? Vai tu rūpējies par Latvijas politisko stāvokli un ar ko vairāk kā "balsi" latvija.lv esi atbalstījis kādu politisku vai sociālu iniciatīvu? Un ja tu to visu nedari - man nav problēmu, ka tu laiko "laiko" Latviju, bet nepārmet man, ka es to nedaru.

Peace, love and understanding! http://www.youtube.com/watch?v=iU4_-sPC9EU

Jelgava 94

Mon, 02 Sep 2013 13:22:59 GMT

Es neatceros iepriekšējo reizi, kad es būtu paņēmis rokās grāmatu un atlaidis tikai tad, kad izlasīts pēdējais burts.

Reizēm viss vienkārši sakrīt... ejot pa ielu dzirdi "Heart Shaped Box"; interneta plašumos uzduries bijušās klases biedrenes prātuļojumiem par to "redz kādi mēs toreiz bijām", to visu ilustrejot ar In Utero skaņu celiņu; un, visbeidzot, vienīgā grāmata, kas nav sapakota pārcelšanās kastēs izrādās "Jelgava 94", ko saņēmu dāvanā ar tekstu "Tur esot par Nirvanu, gan jau ka tev būs interesanti." Un tas viss 2 dienu laikā. Taču, visticamāk, visi šie notikumi ir gaužām nesaistīti un manas smadzenes post factum piešķir nozīmi tikai tam, kam vēlas. Tieši tāpat kā es pavisam skaidri atceros kā uzzināju par Kobeina nāvi, neskatoties uz to, ka tolaik nemaz nezināju kas viņš tāds ir. Tā bija zīmēšanas stunda - Lindai mugurā bija zili rūtains flaneļa krekls un rokā avīze (šķiet "LaBa"). Sintija, savā rūtainā zaļā kreklā ļoti sabēdājās.

Kad, dažus gadus vēlāk, es pirmo reizi dzirdēju Nirvanu, es sapratu, ka šī mūzika precīzi atspoguļo to, kā es jūtos. Un, kā jau daudziem tā laika tīņiem, mūzika kļuva par svarīgāko manas dzīves sastāvdaļu un Kurts - par vienu no ietekmīgākajiem cilvēkiem manu pasaules uzskatu veidošanā...

Bet grāmata ir krietni plašāka nekā Nirvana. Grāmata ir par manu paaudzi, grāmata ir par mani - toreiz un tagad. Un lai arī man ir aizdomas, ka nebūtu gluži korekti vilkt tiešas paralēles ar pašu autoru, kur nu vēl ar mani - netieši, emocionālā līmenī es to visu izjūtu līdz kaulam. Ja arī tas nenotika ar mani - tas varēja. Par leģendāro Biržu esmu dzirdējis tikai nostāstus, toties man bija Viva Zwei un video maģis, kurā tika rakstīts raidījums Virus. Ja kārotie CD jau bija visai brīvi pieejami Latgalītē, tad Cannibal Corpse un Satyricon klipus varēja redzēt tikai Virus ietvaros... vai pie Modra, kad es atstiepu rūpīgi rakstītās video kasetes. Es nekad neesmu pīpējis un tikai nesen uzzināju, kas ir vīns "Mīkla", toties "Sātans" bija katras piektdienas kārotākais dzēriens - kā jau īstam metālistam pienākas. Tā sāpe, kas vijas visam cauri... Bezcerība, dusmas uz visu pasauli, vēlme būt atšķirīģam un tajā pat laikā piederēt vismaz kaut kam... tas viss ir tik pazīstami.

Laikam būtiskākā atšķirība starp mani un Joņevu ir tikai tā, ka viņam "metāla dzīve" beidzās līdz ar nenotikušo Sinister koncertu (arī to nez kāpēc atceros ļoti spilgti - biju ļoti vīlies, lai arī nemaz neplānoju iet), bet man tā turpinājās... vismaz virspusēji - man joprojām ir gari mati, es piepildīju sapni par savu grupu, pat vairākām... Bet tur arī ir mūsu atšķirības beidzas.

Šobrīd, padsmit gadus vēlāk es prātoju - kāpēc gan man nepatīk hipsteri. Un priekš sevis formulēju, ka tā ir subkultūra, kura ir pārāk jauka. Viņi šēro un laiko, viņi vāc parakstus un iekopj piemājas dārzus. Es nesaprotu tīņus, kas nav dusmīgi. Man nav saprotama jaunatne, kas "nevardarbīgi pretojas" un sēž uz ielām. Viņi ir gatavi darīt visu, lai tikai nebūtu jādara neko. Lai nejustos apdraudēti, lai nejustos aizvainoti un neaizvainotu kādu citu. Es saprotu izsistus stiklus, sadedzinātas miskastes, ķēdi pie sāniem un kasteti kabatā, fakučus garām braucošajiem autobusiem un "God is dead" uz sienām. Mēs kliedzām, mēs ārdījāmies, mēs kāvāmies par to, ko uzskatījām par savu.

Bet ko gan es esmu panācis? Es sēžu savā biroja krēslā un esmu pavisam organiski iekļāvies sistēmā kuru es pats tik ļoti nicīnāju, pret kuru cīnījos... Kaut gan cīņa ar tieši to arī aprobežojās - lecīgumu, pāris izsistiem logiem, alkohola lietošanu jebkurā pieejamā brīdī un sepņiem par to kā viss būs labāk. Vai tas ietekmēja pasauli vairāk nekā piemājas dārziņš? Droši vien pat mazāk, tomēr ir sajūta, ka toreiz bija īstā dzīvē ar asinīm, sāpi, draudzību līdz kapam un mīlestību līdz mūža galam. Tagad ir mērens plato, kad viss ir labi, bet tomēr nez kāpēc es alkstu tos ekstrēmus. Tomēr nez kāpēc man saskrien acīs asaras, lasot šo grāmatu.

Vēlreiz - noņemu cepuri un aplaudēju stāvus.

Mani sapņu kristieši

Mon, 22 Jul 2013 08:55:08 GMT

Es ar saviem pamatskolas klasesbiedriem izlēmu apceļot jahtā Baltijas jūru. Kaut kur pie Zviedrijas krastiem jahta apgāzās.

Attapos milzīgā telpā, a la 19. gadsimta greznas pils zāle ar balkonu un trepēm uz otro stāvu. Aiz logiem skats uz kopenhāgenu, apkārt cilvēki baltās drēbēs. No paaugstinājuma kāds stāsta par to cik dievs ir labs. Lielākā daļa piekrītoši māj ar galvu. "Nē, nu paldies par izglābšanu, bet uz šito es neparakstījos," nodomāju es. Es garlaikoti skatos pa logu un plānoju, ka vakarā varētu aizdoties uz Gamla Stan pastaigā, tikmēr stāsts par dieva valstību un elles liesmām turpinās. Pēkšņi telpā sāk skanēt izteikti nepatīkama augstas frekvences skaņa, atveras durvis pa kurām ieplūst sarkani dūmi un stindzinošs gaiss. Sākas panika, pūlis sāk skriet augšā pa trepēm, glābjoties no skaņas un smakas. Ar acu kaktiņu es pamanu durvju ailē "sātanu", kas šķietami uztaisīts no lupatām (droši vien izgatavots Rīgas leļļu teātrī). "Are you kidding me?" es nodomāju, bet tā kā man nav ne mazaka noskaņojuma tikt sabradātam, es aizspiežu ausis un skrienu kopā ar pūli augšup pa trepēm.

Augšējā stāvā miers un klusums, no griestiem nāk balta gaisma, bet uz grīdas izbērts aizdomīgs balts pulveris, ta putekļi ir sacelti gaisā un sitas degunā. Bet cilvēki apkārt laimīgi, laimīgi. Tālākos stūros redzami orgijas iedīgļi. "Kokaīns!" nodomāju es un cenšos neelpot. Tālāk neatceros.

Pēc pamošanās gan konstatēju, ka kokaīns var būt nav labākā narkotika ar ko simulēt dieva valstību un iedvest mieru un laimi, bet gudri tie mani sapņu kristieši šā kā tā. Lūk kā vajag sludināt dieva vārdu - ar seksu un narkotikām!

Man ir lieliska zemapziņa.

Mon, 13 May 2013 12:10:46 GMT

Nu ko biedri (ex)goti antikrists, daeve, cruelty, chimera, ravena kurš sestdien uz Depo pasēdēt pie vīna glāzes un īgni pašķielēt uz jaunaudzi?

Mon, 22 Apr 2013 09:13:54 GMT

Šis neiekļaujas twittera ierobežojumā, bet noteikti ir pieminēšanas vērts.

Vakar dekoratīvās mākslas muzejā redzēju vecmāmiņu ar diviem, pēc skata, piecgadniekiem. "Es jūs šeit atvedu, lai jūs redzētu, ka māksla nav tikai gleznas - mākslai ir arī citi veidi," viņa teica. Prieks, ka ir tādas vecmāmiņas. Prieks, ka arī man tāda bija.

Once in a blue moon

Tue, 16 Apr 2013 17:06:45 GMT

Atmiņa ir fantastiska lieta. Pēdējā laikā sanāk aizdomāties par atmiņām un konkrētām ģeogrāfiskām vietām.

Vienas paliek atmiņā nemainīgas, citas - uznirst tikai tad, kad atrodies konkrētā vietā. Ar ko gan man varētu asociēties Imanta vai Bolderāja - guļamrajons paliek guļamrajons, tikai šīe abi ir tūplis (ierunājā Pļavnieku iemītnieks). Bet tad pamani TO māju un TO krustojumu un saproti cik daudz atmiņas un emocijas saistītas ar šo vietu, par kuras eksistenci jau sen biji aizmirsis. Un vēl ir vietas, kas atmiņā palikušas pavisam citādākas. Sākot ar Linčepingas universitāšu kompleksu, kas studiju laikā likās neaptverami milzīgs, moderns un viscauri kruts, bet pirms gada viesojoties likās "nasink spešal"; beidzot ar... beidzot ar divām garākajām ielām Rīgā - vismaz kādreiz man tā likās. Šodien, meklējot stāvvietu iegriezos Rūpniecības ielā aiz Viesturdārza. Ar ko gan man Rūpniecības iela asociējas? iDejas māja... varbūt Rimi? Nē, pabraucot garām vienai no ēkām, sapratu, ka tā ir garākā un nīstāka iela no manas pagātnes - ak, cik es ilgi pa viņu bridu, lai atrastu kursa biedra darba vietu un savāktu ģitāru. Tas parks taču bija nebeidzams, bet es - vasaras tveicē savā oranžajā džampsjūtā... Kas lika atcerēties aŗi otru garāko Rīgas ielu no manām pagātnes atmiņām - turpat blakus - Ganību dambi. Un lai arī šī iela objektīvi ir krietni garāka, ievērības cienīgs (ja neskaita divriteņa veikala meklējumus)ir tikai posms no Pētersalas līdz Lugažu ielai. Tas laikam bija agrs rudens, lai arī man nez kāpēc gribas domāt, ka tas bija pavasaris - pavasarī taču pieklājas iemīlēties. Es viņu pavadīju uz mājām, laikam jau mēnešbiļetes neesamības dēļ mēs gājām ar kājām kā nabaga studentiem pienākas un pastaiga bija tik gara un tik ļoti gribējās, lai iela nebeidzas nekad.

Lūk, kāda atmiņas raisās braucot ar atvērtu logu, klausoties regeju un meklējot stāvvietu - PAVASARIS!!!

Thu, 03 Jan 2013 14:58:48 GMT

Šodien dzirdēju kārtējo stāstu par to, ka universitātes pasniedzējs atsakās studentiem dot savu prezentāciju aizbildinoties ar "Tas ir mans intelektuālais īpašums." For FUCK'S SAKE - Tu esi pasniedzējs, Tavs DARBS ir dalīties ar savu intelektuālo īpašumu, Tev par to maksā!

Tue, 30 Oct 2012 09:41:41 GMT

Šodien ir nu tā, ka līdz asarām. Tiešām - ja nebūtu darbā - kaut ko sašķaidītu vai vienkārši raudātu spilvenos.
Kāpēc? Jo es apskatījos video no pēdējā semināra. Ko es esmu darījis 2 gadus? KO?!?!?!? Spēlē es joprojām kustos kā līkkājains pelmenītis - nekāda plūduma, nekādas elegances.
Varbūt vienkārši visam jāatmet ar roku un jāatzīst, ka fiziskās aktivitātes nav mana spēcīgā puse...
FML

Thu, 25 Oct 2012 14:06:27 GMT

Vispār jau man patīk domāt, ka es esmu baigi tolerants, liberāls, atvērts jaunām idejām and shit. Bet patiesībā daudzos gadījumos iekšējā sajūta man saka, ka es varu pieņemt cilvēka atšķirīgo viedokli tikai, ja viņš atzīst, ka viņam nav taisnība.

"The greatest enemy of knowledge is not ignorance, it is the illusion of knowledge." S.Hawking. To es stāstu saviem studentiem, bet pats reizēm aizmirstu.

Cepiens

Tue, 16 Oct 2012 11:58:20 GMT

Cepiens ir tik spēcīgs, ka pat nezinu kā to aprakstīt. Domājat tas ir par autortiesību nodokli? Ne sūda! Par izglītību.

Pēdējā laikā sanācis intervēt vairākus cilvēkus - studentus. Tiek meklēts zaļš gurķis, līdz ar to prasības teju nekādas. Bet tas VĀJPRĀTS kas nāk... Nekādu zināšanu par nozari, nekādu interešu, nekādu ambīciju. Es esmu sašutis par mūsu izglītības sistēmu līdz sirds dziļumiem.

Thu, 20 Sep 2012 09:10:41 GMT

Nez kādā vecumā bērniem sāk parādīties (vai drīzāk - kad var sākt pamanīt) raksturiezīmes, ko viņi principā saglabās visu mūžu.

Šorīt nez kāpēc atcerējos kādu sarunu ar savu vectētiņu. Man varēja būt gadi 4, mēs pētījām kaut kādu grāmatu par padomju armiju, kurā līdzās atomzemūdenes šķērsgriezimam (ko atceros visspilgtāk) un dažādai armijas tehnikai, bija arī uzpleču attēli. Tad nu mēs ar vectētiņu mēģīnājām izspriest kādi pagoni kuram pienākas.

Es izvēlējos būt vecākais mičmans, jo viņam bija melni uzpleči ar trīs zvaigznītēm (skaidrs, ka trīs ir labāk par divām un melns ir vienkārši smuki) - http://en.wikipedia.org/wiki/File:Rank_insignia_of_старший_мичман_of_the_Soviet_Navy.svg

Vectētiņam tika piešķirts kapteiņa rangs, jo arī 3 zvaigznītes un melnas strīpiņas - http://en.wikipedia.org/wiki/File:Rank_insignia_of_капитан_1-го_ранга_of_the_Soviet_Navy.svg

Taču pēc īsas diskusijas par to, ka kapteinis ir galvenāks par mičmanu, es sapratu, ka gribu būt flotes admirālis - http://en.wikipedia.org/wiki/File:CCCP_navy_Rank_admiral_flota2_infobox.svg

Šī īsā stāsta morāle ir tāda, ka arī tik agrā vecumā man patika minimālistisks dizains un faktūras, bet esmu gatavs upurēt savas estētiskās prasības par labu varai. Es noteikti biju ļoti smieklīgs bērns.

Mon, 10 Sep 2012 17:59:36 GMT

Kumu šobrīd lieliska ekspozīcija - Igaunijas mākslinieku darbi padomju laikā. No šīs ekspozīcijas patiesībā gaidīju vismazāk, bet atmiņās kavējos joprojām. Man šķiet, ka labs modernās mākslas darbs ir tāds, uz kuru paskatoties ir pilnīgi skaidrs, kas tajā attēlots, pat jā ir vērtību maiņa vai gaismas refrakcija. Tiesa tam, ka man ir pilnīgi skaidrs, kas ir attēlots konkrētajā darbā var nebūt absolūti nekāda sakara ar to, ko patiesībā domājis konkrētais mākslinieks.

Man ir pilnīgi skaidrs, ka Johanness Saals ar savu "Metropoli" ir attēlojis Adama Smita rakstīto par to, ka cilvēki no laukiem, pārceļoties uz pilsētu, zaudē savu zīmīgumu un identitāti. Skaidrs, ka ja pat neesi pirmais puisis (meita) ciemā, tad mazā sādžā tu esi būtiska sabiedrības sastāvdaļa. Bet pilsētā tu esi nekas - stāvs bez vārda - anonīma seja publiskā telpā. 18. gadsimtā tā bijusi vesela sērga - strādnieki, kas no laukiem pārcēlās uz industriāli attīstītajām teritorijām bieži vien beidza savu dzīvi ar pašnāvību. Līdzīga situācija bija arī 20. gadsimtā ar ķīniešu imigrantiem ASV, tiesa tur strādniekus savā varā pārņēma opijs un tikai pēc tam sekoja nāve.

Es gan nevaru iedomāties kā tas ir - dzīvot tik ciešā kontaktā ar kādu, kuru nav iespēja izvēlēties, bet kas ar varu ienāk tavā dzīvē. Mani ļoti apmierina fakts, ka nepazīstu gandrīz nevienu savu kaimiņu. Man patīk šī pilsētas anonimitāte. Bet varbūt tādēļ, ka citādāk nekad neesmu dzīvojis.

Tue, 28 Aug 2012 13:56:02 GMT

Brīvdienās šķirstīju "Pastaigu" un nesapratu kas notiek modes pasaulē - žurnālā bija bilde no Vivienne Westwood rudens kolekcija. ŠĀDA. Pirmkārt, man ir skumji, ak kaut kas tāds vispār pārvietojas pa mēli. Otrkārt, šī kolekcija kopumā nebūt nav tik sūdīga kā šī bilde. Iespējams, ka žurnālā tas bija minēts kā ne pārāk veiksmīgs modes paraugs vai arī hipsterisma ekspansija, bet to es vairs neizlasīju, jo žurnāls tika novākts tālāk no manām jūtīgajām acīm.

Bet ne viss ir sapuvis Dāņu karalistē. Tajā pašā dienā arī uzdūros vietējai kolekcijai, kas man patiešām patika. Cik spēju atcerēties - pirmā Latviešu kolekcija, kas man patīk pilnībā, nevis tikai atsevišķas detaļas - One Wolf rudens/ziemas kolekcija. Šodiena arī iezīmē liktenīgo brīdi manā dzīvē, kad pirmo reizi redzēju leopardādas imitācijas apdruku, kas bija iekomponēta kopējā tēlā tā, ka man nelikās pilnīgs lētums.

Some faith in humanity restored.

Nē, es netaisos būt jaunais Deniss vai Jaroslavs.

Ceļojums laikā

Sun, 19 Aug 2012 12:50:09 GMT

Vakar bija diezgan savdabīga pieredze - Gothic Weekend Depo.

Pirms seta sēdēju un vēroju publiku un viss notiekošais tik ļoti atgādināja Krēslas stundas. Tas bija 2004. gads? Tik ļoti nekas nav mainījies, ka tā vien likās, ka tūlīt pa durvīm būtu jāienāk antikrists, daeve, cruelty, chimera vai ravena. Nez mums maz būtu kopīgas sarunas tēmas, ja tiešām atkal apsēstos pie viena galda, pat ja ar satiktajiem Cibas personāžiem teju ne vārda nepārmiju?

Bet daži personāži vijas gadiem cauri, tiesa Peksis pamatīgu vēderiņu uzaudzējis.

Stulbie stulbeņi

Wed, 15 Aug 2012 12:55:42 GMT

Šodien no sirds gribas kādu iebortot.
Всех убью, один останусь!

Sun, 12 Aug 2012 17:57:16 GMT

Nevaru īsti saprast - priecāties vai skumt par faktu, ka mani šokē cilvēku rupjība un vulgārums. Jā, arī es mēdzu izmantot vārdus, no kuriem bērnu un dāmu klātbūtnē būtu jāizvairās, bet parasti tas ir ar iemeslu, nevis vulgaritāte vulgaritātes pēc. No vienas puses - tas laikam liecina par to, ka pēdējā laikā uzturos gana kulturālā sabiedrībā. No otras - pašam par sevi smiekli sanāca, cik ļoti mani no līdzsvara spēj izsist visai neitrāls "зацени какие у тетки сиски", ja tas tiek adresēts tieši man.

Ekonomisti.

Wed, 18 Jul 2012 14:33:04 GMT

Pētot augstskolu programmu popularitāti sacepos, ka joprojām pieprasītākie ir vadībnieki un ekonomisti. Bet man nav ekonomista izglītības, jo... man ir smadzenes (vai kā minimums augsts pašvērtējums).

Vakar šausmīgi "sapriecājos" par ziņu, ka Ekonomikas attīstības un darba tirgus prognozēšanas nodaļas eksperts Normunds Ozols ir sarēķinājis, ka līdz 2030. gadam LV, pateicoties reimigrācijas programmai atgriezīsies aptuveni 120k aizbraucēju, kas pats par sevi jau ir gana pārdrošs secinājums, ņemot vērā esošo ekonomiskās situācijas nenoteiktību. Bet vēl smieklīgāku šo aprēķinu padara fakts, ka reimigrācijas atbalsta pasākumu plāns pat vēl nav izstrādāts. Mazliet atgādina apeņu rūķīsu plānu no South Park.

Bet jau šorīt ekonomists Andris Miglavs ir izsecinājis, ka puse aizbraukušo varētu atgriezties, ja saņemtu algu 1000 EUR. Andris pat ir vēl optimistiskāks un mums saka, ka "Atalgojumu līmeņa slieksnim, lielos vilcienos runājot, ir jābūt neto 1000 eiro mēnesī. Ja ne šogad, tad dažu tuvāko gadu laikā." Es arī labprāt dzīvotu pasaulē ar vienradžiem un nāriņām, bet realitātē es īsti neredzu iespēju maksāt šādas summas restorāna trauku mazgātājiem, apkopējiem un viesmīļiem, jo iekļaujot šādas ražošanas izmaksas maltītes cenā - diez vai es varētu atļauties pavakariņot.

Vai es gribētu, lai tie, kas šobrīd Īrijā "lasa sēnes" atgrieztos Latvijā - noteikti nē. Bet labi speciālisti arī šobrīd var šādu summu nopelnīt bez problēmam.

Kaut kā visi ekonomisti jezgā ir aizmirsuši, ka alga tomēr ir piesieta padarītajam un izdaudzinātais teiciens par latviešu čaklumu ļoti daudzos gadījumos ir tikai mīts.

Mon, 16 Jul 2012 09:47:47 GMT

Mazpilsētās ir citas prioritātes. Uzraksti uz veikaliem:
Nr. 1 "Copes lietas, grāmatas, pirotehnika."
Nr. 2 "Veikals. Daudz alus." Lielākai jautrībai tieši blakus bija "Motorzāģu tirdzniecība un remonts."

Wed, 11 Jul 2012 20:39:43 GMT

Pa VEF jumtu pastaigājās gotiska paskata meitēns un garmatains puika. Laiki mainās, vietas paliek.

It's the little things

Tue, 03 Jul 2012 14:33:19 GMT

Pie Dailes teātra sēdēja 3 bomzīši. No veca, maza radio aparātiņa viņiem blakus skanēja "No Woman, No Cry".
Autobusā man priekšā sēdēja jaunkundze ar ļoti savdabīgu auss (redzēju tikai vienu) formu.
Laikam biežāk jāremontē mašīna, lai būtu šādi mazie dienas prieciņi.

Thu, 07 Jun 2012 14:46:53 GMT

Šodienas saruna ar kolēģiem atsauca atmiņā šo bildi.

Es tiešām samulsu, jo situācijas, kad man par kaut ko nav dzelžaini noformulēta viedokļa ir ļoti, ļoti retas. Bet par to kādai būtu jābūt izglītības sistēmai, man tiešām viedokļa nav.

No vienas puses - man šķiet, ka visiem cilvēkiem būtu jāmāk rēķināt (un tāpēc jāmācās matemātika), jāsaprot cilvēces attīstības pamatprincipus (vēsture), jāspēj sakarīgi formulēt savu domu (filosofija) arī rakstiski (valoda un literatūra), būtu labi neaizelsties uzskrienot 2 stāvus pa trepēm (fizkultūra) utt. utjp. Man ir veicies - skolā gana labi man padevās viss, ja vien par pilnīgu izgāšanos neuzskata 7 literatūrā un faktu, ka auguma dēļ nebiju īsti piemerots basketbola centra spēlētāja lomai. Bet ir cilvēki, kuriem vienkārši nav matematiskāš domāšanas, muzikālās dzirdes, kompozīcijas un valodas sajūtas, gana labas fiziskas attīstības. Katrs taču ir citādāks, bet prasības ir vienādas pret visiem. No otras puses - nevērtējot cilvēku darbu un nesniedzot atgriezenisko saiti, diez vai iespējams panākt vērā ņemamu progresu.

Esmu apmulsis, nudien.

Sat, 19 May 2012 21:45:25 GMT

Man vairumā gadījumu nepatīk veci cilvēki, droši vien tādēļ, ka viņi man atgādina par to, ka arī es nebūšu mūžīgi jauns. Taču reizēm veci cilvēki ir tik gaiši, tik mierpilni, ka pat nav bail novecot.
Šorīt redzēju vienu šādu kungu pastā - knapi kustējās, bet kādu auru viņš izstaroja... Tā arī turpināju smaidīt visas dienas garumā.

4 stundas nosēdējām studijā. Ar mūziku kā ar jebkurām attiecībām - pēc ilgas šķiršanās vienam pie otra jāpierod. Teju 3 gadi nav joka lieta - grūtāk saspēlēties. Bet man tik ļoti tā visa pietrūka.

Un visbeidzot kaķis, ko satiku mājupceļā - gāja pār ielu tikai, kad iedegās zaļā gaisma.

Šodienu varētu ielikt grāmatā kā lapu herbārijam.

Sieviešu problēmas

Fri, 27 Apr 2012 10:09:14 GMT

Aizvakar bija visai uzjautrinoša, bet tajā pat laikā skumja situācija.

Ieplānota prezentācija - runa par cipariem ar daudz nullēm, līdz ar to džinsas/t-krekls ir pilnīgi out of the question un pat uzvalks bez kakla saites cauri neiet. Un man, kā īstai dāmai taču uz prezentāciju vajag vismaz jaunu kaklasaiti.

Uzspīlēju sev virsū uzvalku un aidā pa veikaliem sev saitīti meklēt. Lieki teikt, ka izvēle nekāda, bet ne jau šis fakts mani aizkustināja tik ļoti, lai es veiktu šo ierakstu cibā. Jautrākā daļa bija tad, kad vienā veikalā pie manis pieripinājās "pārdevēja-konsultante" un tā kā man jau bija manāmi apnicis neveiksmīgais kakla saišu medīšanas process, uz jautājumu "Vai varu jums kā palīdzēt?" es atbildēju "Jā, protams! Man vajadzētu kaklasaiti šim uzvalkam" "Kādu?" "Es gribu kaut ko interesantu - krāsas, faktūras vai raksta ziņā. Vēlams zilos vai zilganpelēkos toņos. Spilgti zilas vasaras debess krāsā būtu vispār ideāli." Laikam jau pēc pēdējās frāzes meitene saprata, ka ar pilnīgu psihopātu viņai runāt negribās, sarāvās cik vien tas bija fiziski iespējams un klusiņām aizlīda pie kolēģes uz kasi, nebilstot ne vārda.

Ar nostaļģiju atcerējos San Francisko, kur ieejot veikalā un, atbildot uz jautājumu "How can I help you?" es teicu "I would like a three piece suit," čalītis pašiverējās apkārt, atnesa precīzi manu izmēru (bez jautāšanas) un vēl piekomentēja, ka šis redz labāk piestāvēšot manai krāsu paletei, bet tas tur toties daudz praktiskāks ikdienas valkāšanai, jo mazāk burzās.

Tā lūk man gāja ar pārdevēju-konsultantu, ko labākajā gadījumā varētu nosaukt par kases operatori.

Ak jā kaklasaiti nopirku - divas!

Wed, 18 Apr 2012 09:55:31 GMT

Vakar bija pirmā reize, kad universitātē studenti ne tikai neklusēja, bet man atsevišķos brīžos bija jāpārkliedz viņu diskusijas.

Tā lūk notiek, kad:
1. Klasiskas lekcijas vietā iedod kaut ko praktiski padarīties
2. Par katru labu jautājumu vai atbildi iedod konfekti
3. Visus pieceļ kājās

Lieki teikt, ka jutos reāli kruta.

Rīta pārdomas

Thu, 05 Apr 2012 08:21:48 GMT

Pa ceļam uz darbu radio NABA mani aplaimojas ar Ex Animā. Pirms gadiem 10 es rakstīju recenziju par viņu EP priekš alternative.lv (Šķiet tikai pirms pāris dienām redzēju Ilzes vizītkarti grāmatu plauktā). Bet ne jau šis fakts mani mulsina. Es aizdomājos par to, ka bērni, kuri sāka iet 1. klasē, kad es beidzu vidusskolu nu jau paši šogad pabeigs 12. klasi.

Savādi - es nebūt nejūtos tik vecs.

Ak jā... un Ex Animā - http://www.youtube.com/watch?v=_8-dKdv5YeE