| |
[10. Sep 2012|20:57] |
|
Kumu šobrīd lieliska ekspozīcija - Igaunijas mākslinieku darbi padomju laikā. No šīs ekspozīcijas patiesībā gaidīju vismazāk, bet atmiņās kavējos joprojām. Man šķiet, ka labs modernās mākslas darbs ir tāds, uz kuru paskatoties ir pilnīgi skaidrs, kas tajā attēlots, pat jā ir vērtību maiņa vai gaismas refrakcija. Tiesa tam, ka man ir pilnīgi skaidrs, kas ir attēlots konkrētajā darbā var nebūt absolūti nekāda sakara ar to, ko patiesībā domājis konkrētais mākslinieks.
Man ir pilnīgi skaidrs, ka Johanness Saals ar savu "Metropoli" ir attēlojis Adama Smita rakstīto par to, ka cilvēki no laukiem, pārceļoties uz pilsētu, zaudē savu zīmīgumu un identitāti. Skaidrs, ka ja pat neesi pirmais puisis (meita) ciemā, tad mazā sādžā tu esi būtiska sabiedrības sastāvdaļa. Bet pilsētā tu esi nekas - stāvs bez vārda - anonīma seja publiskā telpā. 18. gadsimtā tā bijusi vesela sērga - strādnieki, kas no laukiem pārcēlās uz industriāli attīstītajām teritorijām bieži vien beidza savu dzīvi ar pašnāvību. Līdzīga situācija bija arī 20. gadsimtā ar ķīniešu imigrantiem ASV, tiesa tur strādniekus savā varā pārņēma opijs un tikai pēc tam sekoja nāve.
Es gan nevaru iedomāties kā tas ir - dzīvot tik ciešā kontaktā ar kādu, kuru nav iespēja izvēlēties, bet kas ar varu ienāk tavā dzīvē. Mani ļoti apmierina fakts, ka nepazīstu gandrīz nevienu savu kaimiņu. Man patīk šī pilsētas anonimitāte. Bet varbūt tādēļ, ka citādāk nekad neesmu dzīvojis.
( Un pati metropole... ) |
|
|