| |
[20. Maijs 2012|00:31] |
Man vairumā gadījumu nepatīk veci cilvēki, droši vien tādēļ, ka viņi man atgādina par to, ka arī es nebūšu mūžīgi jauns. Taču reizēm veci cilvēki ir tik gaiši, tik mierpilni, ka pat nav bail novecot.
Šorīt redzēju vienu šādu kungu pastā - knapi kustējās, bet kādu auru viņš izstaroja... Tā arī turpināju smaidīt visas dienas garumā.
4 stundas nosēdējām studijā. Ar mūziku kā ar jebkurām attiecībām - pēc ilgas šķiršanās vienam pie otra jāpierod. Teju 3 gadi nav joka lieta - grūtāk saspēlēties. Bet man tik ļoti tā visa pietrūka.
Un visbeidzot kaķis, ko satiku mājupceļā - gāja pār ielu tikai, kad iedegās zaļā gaisma.
Šodienu varētu ielikt grāmatā kā lapu herbārijam. |
|
|