| Cавок |
[24. Dec 2006|22:35] |
Braucu uz mājām un klausījos Fleur, tā nevilšus ienāca prātā, ka daudzām postpadomju gurpām ir kas kopīgs - izjūtu, ne skanējuma līmenī. Var jau būt, ka tā šķiet tikai man, bet prātā nāk bloku māju jaunceltnes, bērnu dārzi ar nobružātām rotaļlietām un lielām, sarkanām koka kastēm, kur tās visas salikt, maza piepīpēta virtuve, kur vakarā pieaugušie pļāpāja par to, par ko man tad vēl nebija saprašanas. Un pēkšņi šausmīgi atbilstošs likās termins "савок". Tāda saulē pabalējusi sarkana bērnu šaufele.
Pavisam nesen klausījos interviju ar Artemiju Troicki, viņš teica, ka viņa paaudzei ļoti svarīga bija mūzika, cilvēki nodarbojās ar mūziku kaut vai lai kādreiz, kādreiz paspiestu roku Greneščekovam. Man jau leikas, ka viņš joprojām ir nepārspēts krievu mūzikā.
Jā, bet es te maļu muļķības par mūziku - tā ir arī ar filmām, ar grāmatām - pārspīlēteis kitčs tikko pirms un uzreiz pēc padomijas sabrukuma, kad bija atļauts viss, publika bija jāšokē. Pārspīlētais intelektuālisms pēcākajā posmā, kad visiem jau derdza plikumi, lētas tualetes komēdijas, prostitūtu un krievu krutā menta piedzīvojumi. Patiesībā, ja tas intelektuālisms nebūtu tik pārspīlēts tik ļoti protesta caurstrāvots, tas varētu būt postpadomijas mākslas zelta laikmets. Tagad šķiet jau pamazām viss nostājas vietās - lētai publikas izpriecai tiek radītas a la Holīvūd rembo filmas, ir arī šis tas pārdomām... man patika "Marss", tā dīvaini, bet patika. Šodien autobusā kaut ko lasīju par Tabakovu, bet izkrita laukā no atmiņas ko... atceros tikai smaidīgo foto.
Vēl man garšo ketčups... nu tā - bez nekā, kā dzēriens. |
|
|