Adon

par bestselleriem

deinitio@gmail.com — Wed, 16 Nov 2022 16:01:17 GMT

šis ir ļoti izdevīgs laiks, lai Zeļenskis kļūtu par bestselleru autoru, turklāt, rakstīt var jebko... pašam gan jau nav laika, var ghost writerim uzdot...

no otras puses, arī Putins varētu izdot kaut kādu "Моя борьба с бездуховностью коллективного запада", domāju, ka arī pirktu neslikti

par jūdiem

deinitio@gmail.com — Fri, 09 Sep 2022 05:58:43 GMT

Tā kognitīvā disonanse, kad sestdien sinagogā uz lūgšanu savākušies ebreji pārrunā labākās cūkgaļas kotlešu receptes...
Uz vatafaku rabīns noreaģē ar ebreju gudrību: "что вкусно, то кошерно"

Otrs stāsts: Iznāk bijušie darba devēji no biroja, slēdz ciet durvis:
Vīrs: "Гы, гы, смотри, еврей на самокате"
Sieva: "Дурак, это же Андрис"

Pēc neilga laika kādā pasākumā kopā ar maniem draugiem pārunā šo notikumu un draugi izstāsta, ka mana vienīgā saistība ar ebrejiem ir peisi.
Vīrs aktīvi aizstāv viedokli, ka nevar nebūt ebrejs, pēc izskata vispār tipisks ebrejs.
Sieva iebilst: "Так посмотри на его нос"
Draugs: "Нууу, вообще-то у него ринопластика была"

Ar ebrejiem pēdējos gados kontakta ir bijis daudz, bet neviens no ebrejiem nekad nav uzskatījis par savējo.

par moderno mitoloģiju

deinitio@gmail.com — Fri, 29 Jul 2022 10:42:15 GMT

runājoties ar diviem lingvistiem, zinātņu doktoriem lietuviešiem no Poznaņas universitātes, pajautāju kas ir lingvistikas mīts, kurš viņiem nepatīk visvairāk, abi atbildēja to pašu - viedoklis, ka standarta lietuviešu valoda ir vecākā dzīvā valoda pasaulē un tuvākā sanskrita radiniece... un uz atspēkojumiem cilvēki ar 9 klasu izglītību strīdoties pretī un sakot, ka zinātnieki neko nesaprot jeb ka apzināti slēpj patiesību... I know the feeling...

nu un arī manu viedokli par to, ka "dialekts" nav zinātnisks, bet politisks jēdziens, lingvisti runājot par izloksnēm un variācijām, bet par dialektiem viņi neko nezinot...

par mūsu civilizācijas galveno nelaimju cēloni

deinitio@gmail.com — Sun, 10 Jul 2022 23:04:21 GMT

Culture of Honor

par sabiedrība vs. indivīds

deinitio@gmail.com — Thu, 30 Jun 2022 23:34:16 GMT

Nelielas pārdomas lasot Pinkeru un nedaudz vairāk iedziļinoties maltusiānismā un demogrāfisko pāreju teorijā:

es domāju, ka rietumu sabiedrības pašreizējie dīvainie ierobežojumi, kas saistās ar atsevišķu simbolu un ideju cenzēšanu un aizliegšanu, visas likumdošanās noteiktās diskriminācijas (pārsvarā gan ASV, bet ņemot vērā, ka dzīvojam sociālajos portālos, kuri ir reģistrēti ASV, skar teju visu pasauli), Netfliksa un pārējās populārās kultūras kvotas un cenzūra, daudzas subkultūras un ideoloģijas, ir rezultāts tam, ka indivīds, kurš nav diži tālu aizgājis no saviem kromanjoniešu senčiem, dzīvo post-humānisma sabiedrībā... nu labi, nav īsti korekti salīdzināt šodienas cilvēku ar troglodītu, bet ja tā padomā, izmaiņas, kuras civilizācija ir pārdzīvojusi pēdējos 60 - 80 gados ir neiedomājamas... mana vecmamma vēl atceras savu pārdzīvojumu pirmoreiz bērnībā dzirdot radio, patēvam bija seši gadi, kad viņa mājā ievilka elektrību, sešdesmitajos gados ASV vēl bija vietas, kur nēģeriem ieeja bija aizliegta, bet Rēzeknē ap to laiku parādījās kanalizācija, Portugālē un Šveicē sievietes ieguva pilnas balss tiesības septiņdesmitajos gados, bet homoseksualitāte tika izslēgta no Pasaules veselības organizācijas Starptautiskā slimību klasifikatora tikai 1992. gadā, Krievijā joprojām nav līdz galam izstrādāta likumdošana, kas ļautu apkarot vardarbību ģimenē, bet man pašam pirms padsmit gadiem strādājot par psihologu sanāca saskarties ar to, ka nelielā komūnā sabiedrība aizstāv seksuālo varmāku, bet cietušais bērns tiek nosodīts par mēles neturēšanu... tas no vienas puses... no otras puses - mēs pēkšņi esam nonākuši pasaulē, kur zilās apkaklītes ir minoritāte, turklāt nereti pelna labāk par baltajām apkaklītēm... Latvijā katram trešajam pilngadīgajam ir augstākā izglītība, kam līdzi nāk prasmes iegūt un apstrādāt informāciju, darba stundas ir samazinājušās un turpina samazināties, cilvēkiem ir milzīgi daudz brīva laika, daudz iespēju, cilvēkiem ir iespēja domāt... taču bioloģiski domāšana nav dabīgs process, tādēļ vieglāk ir aprobēt citu ģenerētu informāciju, šeit mums nāk talkā lielais mediju klāsts un dažādība, šodien katrs, sākot no zinātnes popularizatora, beidzot ar frīku, kurš nolēmis izstāstīt pasaulei, ka zeme ir plakana, gūst savu auditoriju, turklāt, gana cilvēku, kas nesmādē gan vienu, gan otru... tās ir jaunās zināšanas, bet vēl jau ir arī fundamentālās zināšanas, pārliecības un ideoloģiskās sistēmas, kuras mūsos tiek liktas sākot ar ģimeni un skolas solu, bet turpina aktīvi papildināties no atbilstošiem kanāliem visas dzīves garumā.. beigu galā mums ir tik milzīgs pretrunīgu zināšanu un ideju daudzums, ka mēs gluži vienkārši netiekam ar to galā, tādēļ nevar gribēt ka indivīds spēj pilnvērtīgi ieiet jaunajā pārmodernajā paradigmā... jā, mēs varam ar visu sirdi un dvēseli ticēt tam, ka visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības; ka homoseksualitāte nav ne ar ko sliktāka par heteroseksualitāti; ka jāslēdz ogļu elektrostacijas, lai samazinātu izmešus; ka katram cilvēkam ir tiesības izvēlēties savu dzimumu; ka nogalināt dzīvu radību, lai to izmantotu pārtikā ir amorāli; ka globālā sasilšana ir cilvēka roku darbs un cilvēkam pašam arī tas jārisina; ka "rase" ir novecojis koncepts, kurš nestrādā; ka palīdzība trūkumcietējiem ir katra sabiedrības locekļa pienākums; ka demokrātija ir augstākā politiskās attīstības forma; ka glutēns nogalina; ka ja cilvēks pietiekoši ilgi skatās uz svastiku, sāk izjust vēlēšanos dzīt ebrejus gāzes kamerās; ka krievi iebruks Baltijā un sāks kodolkaru; ka reliģija ir ļaunums, ka mēs jau ar vienu kāju esam pietuvojušies singularitātei; utt., utjp, taču nelaime tāda, ka par visām šīm lietām mums ir tik daudz informācijas, tai skaitā - nākošas no agras bērnības, ka gala rezultātā mēs ar putām uz lūpām, bet dažkārt ar dakšām un lāpām, aizstāvam nenobriedušus, nesagatavotus konceptus... ļoti žēl, bet paraugoties tuvāk, izskatās, ka daudzas lietas, kas šodien notiek, par ko ir nedaudz kauns, ir vajadzīgas priekš tam, lai divu - trīs paaudzu laikā vairāk nevajadzētu atsevišķi atrunāt to, ka sievietei par to pašu darbu jāmaksā tā pati naudas summa vai pieņemot darbā nav jāskatās uz cilvēka etnisko izcelsmi vai ar ko viņš guļ... un redzot, cik ātri mēs iemācījāmies sašust par piemēslotajiem ceļmalas grāvjiem, publiskās vietās valkāt maskas, netolerēt atšķirīgu viedokli, u.c., tomēr izskatās, ka šis nostrādās... tad nu vienīgi žēl, ka nākas dzīvot tieši šajā neskaidrajā pārmaiņu laikā, kad veselais saprāts tiek pazemots par labu tam, lai mūsu mazbērni varētu dzīvot sociālās taisnības pasaulē...

par cenzūru

deinitio@gmail.com — Sun, 22 May 2022 16:59:00 GMT

es vienmēr esmu bijis kaislīgākais jebkādas cenzūras pretinieks, uzskatot, ka var runāt un rakstīt absolūti jebko un modernajā sabiedrībā ir noziedzīgi aizliegumi, piemēram, demonstrēt kāškrustu vai padomju atribūtiku, runāt un rakstīt par sensitīvām tēmām kā dzimumu vai rasu atšķirības, par aizliegtām politiskām teorijām, un tamlīdzīgi... un es arī nekad īpaši neesmu kautrējies runāt un uzdot jautājumus..

šonedēļ manā ģimenē notika nelaime un lai brīdinātu cilvēkus, uzrakstīju par to FB, ieraksts ātri savāca ļoti lielu daudzumu skatījumu un līdz ar to - komentāru... un notika kas tāds, kas man lika pārvērtēt manu attieksmi pret cenzūru... kad izglītoti un civilizēti cilvēki runā kaut ko ne pavisam smuku, tas ir ok, jo tas ir vai nu viedoklis, vai versija, vai vienkārši domu eksperiments... inteliģents cilvēks saprot, ka viedokļi var būt dažādi un neuzskata, ka viņa viedoklis var būt maldīgs, tādēļ neizdara straujus secinājumus un balstoties uz vājiem pierādījumiem vai pat vienkārši uz viedokli nedara kaut ko, kam var rasties tālejošas sekas...

tajā pat vakarā pēc ieraksta veikšanas man nācās sākt dzēst komentārus... sākumā pa kādam vienam, bet drīz vien jau desmitiem... krievi rakstot greizā krievu valodā vainoja ukraiņus, latvieši rakstot greizā latviešu valodā - krievus, un kad sākās tieši aicinājumi ņemt rokās lāpas un mēslu dakšas un doties izrēķināties ar vainīgo tautību, sapratu, ka ir gadījumi, kad cenzūra ir ne tikai attaisnojama, bet pat nepieciešama... cilvēks ar nepietiekamu informāciju, bet bagātīgu propogandas fonu aiz muguras, kļūst par mašīnu "kill, kill, kill, kill, kill" un tās dusmas un sašutums ir absolūti godīgi un nepārspīlēti, šie cilvēki tiešām (vismaz vārdos), gatavi ņemt rungas un iet sist nabaga ukraiņus vai krievus, vai jebko citu, ko var ielikt kategorijā "viņi", jo "viņi" jau vienmēr ir visu nelaimju cēlonis un tas ir katra godīga cilvēka svēts pienākums iestādīt koku, uzcelt māju un nošaut indiāni...

tā kā jā - cenzūra patiešām dažkārt ir nepieciešama kaut vai tādēļ, lai nesāk veidoties pūlis, bet ja ir izveidojies, lai tas nesāk kustēties... protams, ar cenzūru nav grūti aizspēlēties par tālu un tad mēs nonākam situācijā, kuru pastāvīgi vērojam publiskajā telpā - sākot ar valsts un beidzot ar publiskajiem sociālajiem medijiem, tiek cenzēts absolūti viss, kas neiederas kaut kādos pašreizējos mistiskos, vāji pamatotos rāmjos... just because, tādēļ, ka brīvdomība var novest pie... nez, brīvdomību neviena sabiedrība nekad nav pacietusi, nepacieš arī mūsdienu liberālā rietumu kultūra...

P.S. interesants novērojums pie tā pat ieraksta - cilvēki mani aicina draudzēties... es saņemu vismaz vienu - divus uzaicinājumus draudzēties pusstundā, un kad apskatos aicinātāju profilus, viņiem pārsvarā ir pāris desmiti draugu un praktiski nav satura uz sienas... pieļauju, ka tas ir veids, kādā daži cilvēki cenšas demonstrēt atbalstu... citu iemeslu izdomāt nespēju...

P.P.S. es pēdējā laikā nelasu Cibas komentārus, tā ka ja nav kaut kas atstājams vēsturei, varat necensties un nerakstīt, kad būs laiks, lakatiņš ko uzsiet degunam priekšā un vēlēšanās pastrādāt ar mēslu dakšām, palasīšu... pēc ieraksta par ieročiem joprojām netieku vaļā no sajūtas, ka bars orangutānu ielauzās manā lauku mājiņā un kolektīvi pieķēzīja virtuvē uz galda... nav jau tā, ka es nosodu komentētājus, bet... vienkārši šobrīd man nav ne mazākās vēlēšanās bojāt sev garastāvokli... pēdējos 20 gadus es nekādā tiešā veidā neuzņemu ziņas, man nav TV, es nelasu ne avīzes, ne delfus vai gārdianus, neklausos radio... kādreiz, kad mani kaut kas uztrauc, es cenšos saņemt ziņas no maksimāli neitrāliem avotiem, teiksim, kad sākās Ukrainas konflikts, par to pirmo nedēlū lasīju reizi dienā vikipēdijā angļu, krievu un ukraiņu versijās, lai gūtu daudz maz aptuvenu priekšstatu par to, kas īsti notiek... man nepatīk nevajadzīgas emociju izpausmes, es pats esmu diezgan emocionāls, un man nav ne mazākās vēlēšanās vairot savu trauksmi... kad būs neaktuāli, tam visam pievērsīšos un ar lielu interesi izlasīšu - mani interesē tas, kā uzvedas un domā cilvēki un šeit pēkšņi bija iespēja redzēt, ka cibiņi, kurus esmu pieradis uzskatīt par izglītotiem un inteliģentiem cilvēkiem, arī izrādās pakļauti stereotipiem un līdzīgi kā minētie cilvēki FB, gatavi ar izkaptīm un dakšām iet un nogalināt, kad tiem ir parādīts ienaidnieks un paskaidrots un dots kaut kāds, kaut arī ne īpaši skaidrs, pamatojums... tā ka cibā es komentārus nedzēsīšu, šie man patīk, ka ir, bet izlasīšu vēlāk... varbūt arī kaut kur atbildēšu, ja atbilde būs nepieciešama un neprovocēs kārtējo holivāru

par emocijām

deinitio@gmail.com — Tue, 17 May 2022 22:41:57 GMT

savulaik, kad studēju psiholoģiju, lekcijās parasti tika uzsvērta emocionālās inteliģences nozīme un tas, cik slikti ir apspiest emocijas, kaut arī tika uzskatīts, ka impulsu kontrole tomēr ir svarīga... no kāda intelektuālās attīstības deviāciju kursa atceros interesantu piemēru par to, ka cilvēki ar garīgām atpalicībām, kuri nav iemācījušies kontrolēt emocijas, bieži spēj iebāzt sev mutē dūri... cilvēki, kuri kontrolē emocijas, to nespēj, sejas muskulatūra ir pārlieku saspringta...

tad nu lūk, šodien man rodas priekšstats, ka katrs otrais bez īpašām grūtībām spēj iebāzt mutē dūri... vēl vairāk, arvien biežāk uznāk vēlēšanās, kaut pasaulē emocijas tiktu aizliegtas ar likumu... un radīts serums, kurš izslēdz emocijas, līdzīgi, kā filmā Equilibrium... esmu pārliecināts, ka no tā pasaule kļūtu tikai labāka... pretējā gadījumā mēs drīz nonāksim pie nāvessoda par ticīgo/nebināro/diētisko/seksuālo/etnisko/kulturālo/politisko/jūneimit jūtu aizskaršanu...

par labo un ļauno

deinitio@gmail.com — Sun, 08 May 2022 22:52:49 GMT

interesanti, kad mūsu kultūrā parādās "labā" un "kreisā" ideja? un un kādēļ indoeiropiešiem "labais" ir "labs" un kreisais - kā sanāk...

par kultūrām

deinitio@gmail.com — Wed, 04 May 2022 13:07:02 GMT

autobusā blakus sēž, pēc visa spriežot - vietējie, melnais, indiete un baltais.. melnais, šķiet, snepčatā bez austiņām skatās, pēc visa spriežot, komiskus reperus vai reperu parodētājus, indiete tiktokā indiešu kāzas un baltais tiktokā jēlus balto stendaperu tualetes jokus...

par dienasgrāmatu

deinitio@gmail.com — Thu, 28 Apr 2022 09:57:06 GMT

wtf, kāpēc Cibā ir cilvēki? es te savā nodabā rakstu priekš sevis savā dienasgrāmatā atziņas par dzīvi, svētā pārliecībā, ka esmu šeit viens pats, bet te pēkšņi saskrien pērtiķu bars un sāk apmētāt tevi ar saviem ekskrementiem... ļoti interesanta pieredze, sajūta kā aizbraucot uz lauku māju meža vidū un pussnaudā lasot Prustu dzirdēt, kā tualetē pēkšņi kāds nolaiž ūdeni.. un tad sākas kas līdzīgs, kā Labirintā ar Deividu Boviju...

un vēl ko es nesaprotu - mēs dzīvojam 2022 gadā (heh, šogad paliek 20 gadi, kopš esmu Cibā, jopcik, cik es vecs), apkārt instagrami, tik-toki, telegrami, feisbūki un citi tviteri, bet te izrādās, ka Ciba nav pavisam izmirusi... un tad es pēkšņi nesaprotu, ko šeit dara ne-vegāni, ne-hipsteri, ne-veci-nūbi, ne-wannabe-mākslinieki, cilvēki ar televizoru galvā un naidu sirdīs...

nu, šoks ir par to, ka šeit kāds ir un to, ka mani kāds lasa, ka no rīta pamostoties citā valstī un berzējot aizgulētās acis pirmoreiz pa ilgu laiku ieej epastā un tur tāds saturīgas informācijas birums... par reakciju tieši šoka nav, cilvēki ir nobijušies, visi gaida, ka tūlīt iebruks Putins un pats personīgi izvaros visas latvju daiļavas, bet vīrus sākumā nežēlīgi mocīs un beigās apšaus un apraks masu kapos... un pēc sātīgām pusdienām no mūsu zīdaiņu cepešiem, beidzot nospiedīs taču savu sarkano podziņu un aizvērsies priekškars... cilvēki ir nobijušies, cilvēki baidījās deviņdesmitajos, baidījās 2014.... BBC veselu filmu uztaisīja par to, ka Krievija jau nāk savākt Latgali... ģeopolitikā neviens neiedziļinās, žurnālisti ceļ reitingus, bet Aizsardzības Ministrija palielina savu budžetu pateicoties tam, ka cilvēki ir līdz nāvei pārbijušies... viss ir saprotams... un saprotams arī tas, ka galvenie karotāji vienmēr ir sievietes - es vispār esmu sastapis maz sieviešu, kuras uzskatītu, ka vardabība nav cool.. nu, t.i., varbūt vārdos kas tāds arī tiek postulēts, bet ik pa laikam kaut kas nesmuks pasprūk... ar vīriešiem sarežģītāk, viņiem taču vīrieša hormons kūsā, vīrietis ir aizsargs, drošības garants, vīrietim ir hormons un runga un ne vienmēr tas ir savienojams ar analīzes un sintēzes procesiem...

it kā es saprotu reakciju, varbūt nedaudz mulsina tas, cik karsta tā ir no cibiņiem, dzīvoju pārliecībā, ka šeit palikuši tikai cilvēki, kuri domā paši, un vegāni un hipsteri, un citi dzīves pabērni, kuri ir šeit tāpēc, ka šeit ir vienkārši omulīgi... bet izrādās, ka nē... un jā, pēc šīm ziņām es beidzot sāku saprast kas notiek to sieviešu galvā, kuras glabājot savus dēlus saka runu par to, ka lepojas, ka izaudzināja īstu vīru, ka atbalstīja to, ka viņš iet karot par pareizām vērtībām, un ka atbalsta Putinu un žēl, ka nevar sadzemdēt vēl piecus, lai atdotu kara mašīnai... tur jau notiek tieši tas pats, kas pie mums, tikai no otras puses, ar citu bāzes informāciju...

un jā, ja tomēr Putins iebrūk Latvijā, ļoti gribētu, čurājot sēdus baltā izflīzētā tualetē kaut kur ārzemēs, kur, kā dzimtenes nodevējs un gļēvulis būšu aizmucis, skatīties ziņās, kā šie komentētāji dodas karot, kā sūta savus dēlus nāvē... vai varbūt uz Ukrainu?

par ieročiem

deinitio@gmail.com — Wed, 27 Apr 2022 10:24:30 GMT

tas bija deviņdesmito gadu pašā sākumā, man varēja būt kādi 7 - 9 gadi, attiecīgi, brālim bija par 4 gadiem mazāk... tas ir tas brīdis, līdz kuram visās bildēs es esmu ar šautenēm, pistolēm un rodas iespaids, ka manas vienīgās rotaļlietas bija tās, kuru mērķis bija izaudzināt no puikām nākamos tēvijas aizstāvjus un īstus vīriešus... es neatceros, ka es būtu vēlējies būt karavīrs, kad izaugšu - bija zināms tā brīža literatūras un masu mediju spiediens uz to, ka jāgrib būt par kosmonautu, tad kādu laiku es arī nedaudz pagribēju būt par kosmonautu, kaut gan mans īstais slēptais sapnis, protams, bija kļūt par buldozeristu... tas tādēļ, ka kāpurķēdes un ļoti jau nu liela tā mašīna.. ja es šajā maigajā vecumā būtu redzējis tanku, skaidrs, ka es gribētu būt tankists...

manas attiecības ar ieročiem mainījās deviņdesmito gadu sākumā... katru gadu Sarkanās Armijas dienā bija pieņemts, ka puikām dāvina militāri orientētas dāvanas un skaidrs, ka šo dienu es vienmēr ļoti gaidīju... un tad, vienu gadu notika kaut kas, kam es joprojām neesmu saprastis iemeslu, taču kas pamainīja manu attieksmi uz visu dzīvi (nu, no otras puses, miris vēl neesmu, varbūt vēl kas mainās)... mamma pasauca mūs ar brāli un paskaidroja, ka ieroči ir slikti un to vienīgais uzdevums ir atņemt cilvēkiem dzīvību, un ka mēs varam turpināt spēlēties ar esošajām pistolēm, bet jaunas mums vairs dāvinātas netiks... tiešām nezinu, kas varēja būt iemesls, mamma nebūt nav pacifiste, un nekādu viņas īpašu attieksmi pret asinsizliešanām, ja nav iesaistīti bērni un dzīvnieki, es nekad neesmu uztvēris.. tēvs ir pacifists, bet tēvs bija projām kopš maniem 2 gadiem... gan jau tas bija drīzāk tādēļ, ka tobrīd dzīvojām ļoti nabadzīgi un tuvojoties svētkiem vecāki saprata, ka vienkārši nevar atļauties nopirkt mums rotaļlietas... Sarkanās Armijas dienu mēs pārstājām svinēt.. sākumā it kā bija žēl, bet jau pēc pāris dienām es jau biju ar visu galvu iekšā idejā, ka ieroči ir slikti... un vēlāk es arī atriebos pārstājot svinēt 8. martu, hi-hi...

kopš tā laika man ir pretīgs jebkāds karš, es nicinu cilvēkus, kuru darbs saistīts ar ieroču nēsāšanu, es ar lielām aizdomām raugos uz draugiem un paziņām, kuri izvēlas doties armijā, jo viņi dodas mācīties slepkavot cilvēkus... un jau ar galīgu neizpratni pret tiem, kuri dodas piedalīties karadarbībā.. šaujamieroči mani uzrunā tikai antikvāri, bet pateicoties to estētiskām īpašībām... jā, man patīk naži un zobeni (Freid, kuš!), lai arī vienīgais zobena pielietojums, lielāko daļu vēstures, ir bijusi cilvēku slepkavošana, šodien to galvenais uzdevums ir karāšanās pie sienas...

kas attiecas un šībrīža situāciju, es uzskatu, ka Ukrainas lielākais noziegums šajā visā pasākumā bija mobilizācija un iesaistīšanās karadarbībā... skaidrs, ka Krievijas dīvainais karš ir noziegums pret civilizāciju un to tiesās vēsture un starptautiskās tiesas... nav izslēgts, ka tā ir pašreizējās iekārtas gulbja dziesma, un ir jau romantiskais paņēmiens mirstot paņemt sev līdzi pēc iespējas vairāk dzīvību... kas notiktu, ja Ukraina nebūtu pretojusies? Krievija gan jau neokupētu veselu valsti, bet ja arī okupētu, kādu laiku ukraiņiem būtu jāpamaksā nodokļi citā kasē, kamēr Krievija labotu Ukrainas infrastruktūru, pa ceļam ukraiņiem būtu iespēja graut agresoru no iekšpuses... bet būtu saglabātas cilvēku dzīvības... nacionālisms ir aktuāls pēdējos 150 gadus, tā ir tikai un vienīgi ideoloģija, bet mirt ideoloģijas dēļ 21. gadsimtā.. nu, ļoti dīvaini un skumji... tādēļ es par Ukrainas un rietumvalstu lielāko noziegumu uzskatu kara turpināšanu... kā jau minēju, par Krieviju šajā gadījumā vispār nav ko runāt, tur viss ir ļoti skumji...

kaut kurā brīdī tomēr jāsaņemas uzrakstīt manas domas par tekošo situāciju, kamēr viss ir svaigs, pēc gada es to visu aizmirsīšu, bet no sociālās dinamikas viedokļa man tas šķiet super svarīgi..

par māju sajūtu

deinitio@gmail.com — Thu, 07 Apr 2022 20:03:31 GMT

interesanti, ka visu dzīvi manas mājas bija Rēzeknē, un lai kur es dzīvotu, vienmēr drausmīgi ilgojos pēc mājām Rēzeknē... mani nepieņēma ne Rīga, ne Bostona, nekad negāju uz dzīvesvietu kā mājām un pēc mājām mājām ļoti ilgojos...

un pirmoreiz trīsdesmit gados man pēkšņi parādījās māju sajūta pilnīgi negaidītā vietā..

ka iekšā notiek kaut kas dīvains, pamanīju otrdien vakarā, bet tobrīd papriecājos par labsajūtas sajūtu un nobāzu apziņas kaktiņā.. vakar kikoja ar dubultu spēku... blisinājos, priecājos, bet gāju tālāk... un šodien es beidzot sapratu, kas tā par sajūtu - sajūta, ka esmu mājās... kopš svētdienas vakara esmu Slovēnijā foto meistardarbnīcās... dzīvotju 20 kilometros jeb pa kalnu serpentīniem pusstundas braucienā no vietas, kur notiek nodarbības... esmu atbraucis uz Slovēniju ar mašīnu un, kas nav mazsvarīgi, līdz vakardienai šeit bija arī sieva (vakar naktī aizvedu uz Zagrebu)... katru rītu braucu uz Stražu ar mašīnu pa nu jau ierasto ceļu... nu jau braucu apdzenot vietējos, kuri velkas pa serpentīniem (es neesmu pārgalvīgs braucējs, kam gan neticēs cilvēki, kas mani pazīst, bet tiešām neesmu), tas, ka braucu relatīvi ātri (atļautā ātruma robežās), nozīmē, ka uz konkrētā ceļa jūtos pārliecināts, zinu visus līkumus un ceļa īpatnības... no rīta uz Stražu, vakarā atpakaļ uz savu ciemu, pa dienu intensīvas foto nodarbības lieliskā kompānijā... un es sapratu, ka es šeit šajā situācijā jūtos kā mājās... ka es redzētu sevi dzīvojam šādu dzīvi šajā vietā... laikam jau vēsturiskā fotogrāfija ir lieta, kas man patiešām ir vismīļākā (kaut gan mājās to nemaz tik daudz nedaru), un kaut kā šī atmosfēra mani ļoti nomierina un piepilda...

ļoti laba sajūta... dīvaina, bet laba... nākamnedēļ būšu mājās, varēs salīdzināt... un šo es te uzrakstīju tikai tāpēc, lai vēlāk varētu izlasīt un atcerēties... vispār, kaut kad jāapsēžas un jāuzraksta manas pārdomas par pašreizējiem ģeopolitiskajiem notikumiem... daudz zīmīgu lietu, kuras pēc gada - diviem noteikti aizmirsīsies, jāpiefiksē...

par katāriem un vegāniem

deinitio@gmail.com — Wed, 23 Feb 2022 20:44:18 GMT

Es vienīgais saskatu paralēles starp katāriem un vegāniem? Nu, vai ne obligāti vegāniem, bet New Age liberālo doktrīnu. Hz, vai tai jau ir dots kāds nosaukums, jeb nosaukumu un definīciju tā iegūs tikai pēc kādiem gadiem.

par vecām valodām

deinitio@gmail.com — Thu, 20 Jan 2022 10:43:01 GMT

interesanti, ka studiju laikā izvairījos pat no materiāliem angļu valodā un ja bija iespēja, meklēju krievu tulkojumus... nu, tolaik krievu valodu zināju daudz labāk par angļu... šobrīd laikam vienalga, varbūt pat angļu ir vieglāk.... kādā brīdī, šķiet, ka tas bija, kad rakstīju par Tallinas plānojumu, nebija materiālu citās, kā tikai igauņu valodā... pamežģīju acis un google translate, bet galā tiku pārsteidzoši labi, iemanoties pat diezgan veikli sameklēt vajadzīgo info igauņu valodā un ātri atrast vajadzīgo... pēc tam bija jāstrādā ar poļu un lietuviešu tekstiem un ja poļu pamatzināšanas man ir, ar leišu mēli bija smagāk, bet arī nekā traģiska... tagad rakstu par latviešu mitoloģiju un vairums tekstu ir viduslejasvācu un latīņu valodās... un ja teksts ir viduslaiku franču vai vecajā viduslejasvācu, tad meklēju vai nav izdots vēlāk jaunajā viduslejasvācu vai vēl labāk - vidusvācu, bet ideālā gadījumā - latīņu valodā... pēkšņi izrādījās, ka strādāt ar latīņu tekstiem ir pārsteidzoši viegli, kaut gan savulaik, kad centos mācīties, netiku tālāk par kaut kādām standartfrāzēm un sākot zubrīties locījumus, beidzu zubrīties valodu... secinājums - strādāt ar valodām, kuras ne pārāk zināmas, ir relatīvi viegli (es šeit nedomāju kaut kādas Āzijas vai Āfrikas tautu valodas, protams, piemēram, pie grieķu tekstiem es arī iestrēgstu, bet vairāk tāpēc, ka es joprojām neesmu normāli apguvis grieķu burtu lasīšanu, kas it kā ir vienkārša, bet kamēr datorā, kad tas ir paplūdis burts grāmatā, tā ir nelaime)..

bet, vispār, šodien strādāt ar tekstiem ir ērti, ļoti daudz ko var atrast internetos digitalizētu un ne tikai kaut ko super populāru, kā Minsters vai Olavs Magnuss, bet pat visādus relatīvi lokāla mēroga autorus kā Kelhs, Vilkens, Peucers vai Einhorns... nu un Google Translate beidzot ir diezgan gudrs, ar latīņu valodu galā tiek relatīvi labi, ar vācu dialektiem ne tik, bet daudz labāk, kā varētu gaidīt... atceros, kad mēs kaut kādā 2005. gadā ar kursabiedriem netikām galā ar neirofizioloģijas tekstiem un aizinājām palīgā Google Translate... pēc kārtīgas izsmiešanās apbruņojāmies ar kaut kādu anatomijas vārdnīcu un turpinājām vien burtot angļu valodā...

un šo te es tagad rakstu vienkārši tāpēc, ka slinkums konspektēt grāmatu par Kārļa Lielā burvju apkarošanas kampaņu :D

par revolūciju un kontrrevolūciju

deinitio@gmail.com — Wed, 19 Jan 2022 10:34:58 GMT

interesanti, ka daudzi tie, kas savulaik gāja uz barikādēm, šodien ir dusmīgi antivakseri... turpina cīnīties par savām brīvībām... vai arī vienkārši turpina cīnīties...

par mūsu nākotni

deinitio@gmail.com — Fri, 25 Jun 2021 15:34:21 GMT

Patīk šodienas 6 - 10 gadīgu bērnu (pārsvarā - meiteņu) eksistenciālisms. Pēdējā laikā jahtas braucienos diezgan interesanti par ko runā bērni, kad pieaugušie neklausās (vai vismaz viņi domā, ka neklausās). Nupat meitenes diskutēja par to, kā būtu, ja tagad visi pieaugušie nomirtu? Kā nokļūtu krastā, kas būtu, ja ilgstoši būtu jāpaliek dzīvot uz jahtas. Bet vakar bija vēl foršāk - citi bērni sprieda, ka ja tagad pieaugušie nomirtu un bērni paliktu vieni paši ezera vidū, lai izdzīvotu, nāktos sacept un apēst pieaugušos. Un no matiem sapīt paklājus un plediņus. Un tā kā matu plediņiem var nepietikt, nāksies griezt arī pašiem sev matus un tad bija diskusija kā metīs lozes, kuram pirmajam būs jāgriež mati… Nākotne ir drošās rokās, šie izdzīvos!

par selektīvo atmiņu

deinitio@gmail.com — Tue, 22 Jun 2021 23:35:45 GMT

šodien apglabājām vecmammu... nu, tas ir, man viņa bija pa-vecmamma - patēva māte... bērnība pa daļai pagāja pie viņas laukos un pēc tam es viņu redzēju tikai pāris reizes... neko tuvi mēs nebijām... bērēs cilvēki stāstīja savas atmiņas par viņu un es sapratu, ka man īpašu atmiņu saistībā ar vecmammu nav... bet jo vairāk interesanti ir tas, ka daudziem, ieskaitot cilvēkus, kuri ienākuši ģimenē krietni vēlāk, esot priekšstats, ka starp mums bija konflikts... un tie, kas ģimenē ir kopš manas bērnības, ar mani šajās dienās nereti uzsāka sarunu apmēram "es zinu, ka starp jums viss bija slikti, bet..." un pat mana sieva uzskata, ka mēs esam naidā...

un es patiešām nevaru atcerēties par ko varētu būt bijis konflikts... mana vecmamma ļoti nemīlēja pa-vecmammu (vismaz no viņas teiktā var rasties tādi secinājumi), viņa arī stāsta par to, ka pēdējā mani esot situsi, bet es neko tādu neatceros un vecmamma jau arī nevarētu to zināt - neko daudz viņas netikās... gan jau visi zina kaut ko, ko nezinu es... patiesībā - man šis cilvēks bija pilnīgi vienaldzīgs tāpat kā, es pieļauju, es viņai... cenšoties atcerēties jebko tagad atcerējos vienu epizodi no bērnības - kāds no bērniem (mēs bijām kādi 4 vai 5 uz to brīdi) bija kaut ko nogrēkojies un neviens neatzinās, pa-vecmamma visus nostādīja rindā un lūdza izbāzt mēli, sak, kuram uz mēles krustiņš, tas arī melo... krustiņš izrādījās uz mēles man un es nebiju vainīgais, bet saņēmu sodu un guvu dzīves mācību - dzīve ir nežēlīga, ne vienmēr mēs tiekam sodīti par saviem noziegumiem, dažreiz ir svarīgi uzņemties grēkāža lomu... toreiz man tas smieklīgi nelikās...

un viss, vairāk neko īpaši neatceros.. atceros, ka vienreiz biju pie viņas labu laiku pēc insulta, viņa mani nepazina, bet smaidīja... man patika, ka viņa smaida, likās sirsnīgi, kaut arī apzinājos, ka viņai nav ne mazākās nojausmas, kas es tāds un ko šeit meklēju...

bet man joprojām interesanti, kāpēc visi ir pārliecināti par starp mums pastāvošu konfliktu, acīmredzot, bērnībā kaut kas ir noticis, gribu zināt kas... jo savā apzinātajā vecumā es neatceros, ka turētu uz viņu ļaunu prātu... man viņa bija gluži vienkārši vienaldzīga...

par kaut ko, neko

deinitio@gmail.com — Tue, 06 Apr 2021 11:06:03 GMT

kaut ko gribēju ierakstīt, aizmirsu ko, tad nu neko

par faktoriem un drošību

deinitio@gmail.com — Wed, 31 Mar 2021 10:53:15 GMT

pagājušajā nedēļā kāds piekļuva mana FB profilam un salika reklāmas kaut kādām taizemiešu lapām, paroli nomainīju, bet ka maksāju par reklāmām nepamanīju... pamanīju tikai, kad PayPal man dienas laikā divas reizes novilka naudu sazin par ko.. paziņoju FB, palūdzu atgriezt naudu un gulēju tālāk mierīgi... nākamajā dienā bijām aizbraukuši uz Lubānu skatīties atlidojušos putniņus, papriecājāmies par sešiem jūras ērgļiem, kuri bariņā rīkoja kāzu dejas, par miljons ziemeļu gulbju trompešu koncertu... paralēli pastāvīgi vibrinājās pulkstenis dodot ziņu, ka kaut kur internetos kaut kas notiek, bet tam īpaši uzmanību nepievērsu, būt tur un tad bija interesantāk, kā sekot līdzi virtuālās pasaules kaislībām... un kad jau sataisījāmies braukt projām, nolēmu uzmest aci, kāpēc pa stundu sakrājušies padsmit epasti... izrādījās, ka FB ir uzlauzts, epasts nomainīts, izdzēsta visa privātā informācija un pēdējā mēneša ieraksti... nu.. neko darīt... toties tagad man arī FB ir divfaktoru autentifikācija... kaitinoši, protams, bet neko darīt... nu jā.. un uzlauza FB uzlaužot vecu sveiks.lv epastu, kur parole bija 110783 un kurš bija piesaistīts FB... epastu es jau sen nelietoju un par tā drošību nekad nebiju iedomājies, ka tai ir jābūt... tā lūk... caurumi jāpieskata...

un klab.lv man parole kopš projekta "gribu būt Lords" pirms gadiem padsmit, ir parole, interesanti, ko var uzlauzt piekļūstot manam cibas kontam :D

par viltīgajiem paklājiem

deinitio@gmail.com — Sun, 14 Mar 2021 22:21:05 GMT

dīvāns krievu valodā ir диван un poļu valodā dyvan ir paklājs, kas angļu valodā ir carpet, bet la carpeta spāņu valodā ir mape... un kā ar to vispār dzīvot?

par karotēm

deinitio@gmail.com — Sun, 14 Mar 2021 15:53:03 GMT

igauņu valodā lusikas ir karote, un latgalieši no Ludzas un Rēzeknes novadiem saka lizeika...

kad igauņu katoļi XVII gadsimtā bēga no reliģiskajām vajāšanām, daļa atbēga līdz Latgalei un izveidoja šeit savus ciemus... vecmammai no mātes puses pat meitas uzvārds ir igauņu, vecmamma no tēva puses ar savu vecmāti vēl runājusi pa daļai igauniski un kopumā ģimenē lietotā valoda esot bijis savdabīgs sajaukums starp igauņu un latgaliešu izloksnēm...

līdz manim tas viss atnāca pavisam nesen, par Ludzas igauņiem biju dzirdējis, bet nebiju iedziļinājies; arī ka kaut kāda daļa igauņu asiņu manī tek, zināju, bet kaut kā - bekgraundā... un tad, pirms kādiem gadiem trim es interesējos par mammas mammas dzimto vietu apkārtnes vecticībniekiem un devos pie vecmammas izprašņāt.. viņa pastāstīja, ka vecticībnieki no viena ciema gājuši pāri viņu kalnam uz Kurnalinu uz lūgšanu namu... pārprasīju "kādu, kādu ..linu?", "nu, uz Kurnalinu"... hm... to, ka "-linna" igauņu valodā ir sēta vai pilsēta, es zināju un sāku izprašņāt par igauņiem...

manās gūgles kartēs parādījās zvaigznīte ar nosaukumu "Celmusēta" un pirms kāda gada devāmies ekspedīcijā uz Kurnalinu... atradām... t.i. neatradām neko - vietā, kur kartē atrodas Kurnalina, nav itin nekā... kalns, krūmi, pļava, mežiņš un cauri šim priekam iet zemes ceļš... nav vairāk nekādu igauņu Latgalē un visas "linnas" arī jau sen ir pamestas... un par igauņu iespaidu liecina vien daži vietējās izloksnēs saglabājušies vārdi, no kuriem populārākais, šķiet, varētu būt "lizeika".. latvieša ausij tas skan pietiekoši fencīgi, lai šai vārdā sauktu ēdnīcas un lietotu to citos Latgales reģionos pieņemtā "karūt'a" [t jābūt ar mīkstinājumu, bet klaviatūra tādu nepiedāvā] vai latviskotajā variantā "karūte" vietā

par nacionālpatriotismu

deinitio@gmail.com — Thu, 11 Mar 2021 10:16:16 GMT

nu lūk, cibiņa man ir vajadzīga priekš domām, kuras nevaru vai nedrīkstu paust citās platformās, lai nesāktu publiski izskatīties ne tik balts un pūkains, kā esmu patiesībā, ta i cilvēki apkārt pēdējā laikā viegli aizvainojami un ātri uzbudināmi.... ja es izteiktu sekojošo domu, teiksim, FB, dzīvs paliktu, bet laimīgs par to nebūtu... tātad [fanfaras]: es uzskatu, ka Latgales kongress (un visi pārējie kongresi) bija fufelis un absolūti ne uz ko iespaidu neatstāja... lai to saprastu, pietiek palasīt kaut vai vidusskolām domāto Latvijas un Eiropas vēsturi... bet Rēzeknē ir trīs kongresam veltīti pieminekļi, ar to nēsājas kā ar jēlu olu un nedod Dievs kaut kādu dzēlību netīšām par to atlaist... nu, situācija ļoti līdzīga, kā ar Lielā tēvijas kara vai Ļeņingrades blokādes piemiņu Krievijā - apšaubīt, diskutēt, uzdot jautājumus nav vēlams... tā ir vēsture, vēsture ir svēta, klusē un smaidi.. nu un pienācīgajā laikā ar svētsvinīgu debila sejas izteiksmi noliec ziedus atbilstošā vietā..

un vispār, nacionālpatriotisms ir super-mega-nesaprotama un nejēdzīga parādība... viss saprotami, ja to propogandē valdība vai Valsts ieņēmumu dienests, bet kad to dara tauta... weird.. werrrry, verrry weird...

par baznīcām un baznīckungiem

deinitio@gmail.com — Tue, 09 Mar 2021 09:58:51 GMT

interesanti, ka krievu valodā ir strikti nodalīts - katoļu baznīca - костел, pareizticīgo baznīca - церковь, luterāņu baznīca - кирха, vecticībnieku - моленная, un tā tālāk, nosaukt katoļu baznīcu par церковь nav iedomājami un otrādi arī ne, tas vienkārši nav pareizi... tāpat arī garīdznieki, katoļu - ксендз, pareizticīgo - поп (mūsdienās gan vārdam negatīva konotācija, tāpēc garīdznieki ne pārāk atsaucas, bet iepriekš - oficiāls nosaukums), luterāņiem un protestantiem - пастор, vecticībniekiem - наставник, bet atkarīgs, viņu daudz dažādu un dažādi viņiem arī tie apzīmējumi...

latviešu valodā mēs visus dievnamus saucam par baznīcām, visus garīdzniekus - par mācītājiem... tehniski gan mācītāji ir tikai luterāņiem un, piemēram, katoļu garīdznieku pareizāk ir saukt par priesteri, bet to maz, kurš ievēro, man gan ir aizdomas, ka tas tādēļ, ka katoļi jau mums praktiski tikai Latgalē, iepriekš garīdznieks bija "bazneickungs", bet kad pēc Otrā pasaules kara Latgalē ienāca latviešu valoda vai, kā to tajā laikā dēvēja - baltiešu izloksne, tā ienesa arī mācītāju... nu un tagad mums mācītāji ir visiem... un baznīcas arī visiem... pati "baznīca" gan pie mums nonākusi no krievu valodas vēl pirms XIII gadsimta kā "божница"... nu, luterāņu baznīcas, ja gribu specifiski runātājam likt saprast, ka domāju tieši luterāņus, es saucu par kirhēm, visos pārējos gadījumos - visas man arī ir baznīcas... nu un katoļu priesterus es arī nereti nepiedomājot līdzi sarunā saucu par mācītājiem...

par Zenītu

deinitio@gmail.com — Mon, 08 Mar 2021 10:07:12 GMT

interesanti, ka vairums (gribētos teikt, ka visi, bet gan jau, ka nē :D) vīriešu kārtas pārstāvju, kuri pirmoreiz apmeklē manu darbnīcu, redzot view cameras un citus lielus un vecus fotoaparātus, sāk stāstīt, ka viņiem arī ir Zenīts un ka bērnībā ir attīstījuši bildes... turklāt, tas parasti tiek pasniegts apmēram kā "heh, kas tad te, vot man ir ZENĪTS"... nu, neba man tas krāniņa garumu kā aizskartu - es apvainotos vai gribētu parādīt kaut kādu savu pārākumu, bet ir tik dīvaini, ka vīriešiem ir tik svarīgi vienmēr un visās lietās nodemonstrēt, ka viņi ne ar ko nav sliktāki kādā jomā... nu... tas ir kā aizbraukt uz atomelektrostaciju un stāstīt, ka mājās arī malkas katls pagrabā ierīkots... wtf vispār? :D

par iepazīšanu

deinitio@gmail.com — Thu, 18 Feb 2021 15:37:02 GMT

es nespēju sadzīvot ar latviešu valodas vārdu "iepazīt".. šo jēdzienu lieto daudzi un vienmēr tas manai ausij izklausās ļoti dīvaini "es par viņu domāju tā un šitā, pirms iepazinu"... manā galvā jēdziens "iepazīt" dzīvo tikai bibliskā kontekstā...