tagad pastaigājos pa rudenīgu višķu pagasta ieliņu. eju pa kreiso malu un atskatos uz baznīcu. nē, te nav latvija. te ir pavisam kāda cita vieta, burvības ieskauta. nu, laizerīga. uzkāpjot uz pakalna, kura virsotnē celta šī baznīca, paveras acis kārtīgi pabarojošs skats - ezers, laiva tajā un saule, kas apspīd katru septīto vilnīti. un vēl rudens, krāsas un tas mirklis, kad kāda lapa atraujas no koka, lai graciozi un lēni nokristu lejā. kāds teica, ka tas ir tāpat kā vērot zvaigznes.

un šeit joprojām, kā bērnībā, no rīta izslauktais piens tiek nolikts ceļa malā, uz vecām koka stalažām. alumīnija kannās.

cilvēki dodas uz dievkalpojumu, un ir miers.

un, un.-
"это же даугавпилс, здесь все возможно".
/kļūdas noteikti ir, bet sapratāt i ar tām./


šeit es atstāju daļu sava rudens.
un šeit mani vienmēr kāds gaida.