un zini ko ? smaids, tāds īpašs. nav tā, ka pēdējā laikā smaidītu mazāk, nē, ir labi. tieši citāds tas smaids ir, to var sajust gan ar prātu, gan sirdi. tajā ir kaut kas no vecā es. tas ir ļoti ļoti tāls un aizmirsts es, no tiem tālajiem laikiem, kad nemitīgi biju nemierīga par to kāda esmu, ko daru, ko nākotnē redzu. nekad nebija labi, un nē nē, tā nebija tā mērķtiecīgā neapmierinātība ar esošo situāciju. 

bet zini ko ? šis smaids noteikti nav slikts, no tā noteikti nav ko vairīties. domāju, ka ir īstais brīdis apsveicināties un aicināt daļiņu tā es sev līdzi pa šo jauno taku. esmu lepna arī ar Tevi tad, ne tikai tagad.