Tā jau notiek, pāriet un norimst.
Kaut kā tik ļoti ļoti iekrita sirdī un aizķērās tur. Nez vai tamdēļ, ka taisnība, vai tamdēļ, ka sirds tik neierasti trausla? Un vai maz tam nozīmes.
Šķiet, es vienkārši neprotu atvadīties. Vai negribu.
Jā, varbūt vēl uz tikšanos. Ar smaidiem, smiekliem un dzīves baudīšanu.
un ko saki tu ?