labi, ka man ir iespēja iet sēdēt savas mājas pagalmā, kur citi mani neredz, jo citādi viņi noteikti smietos par to, kā es muļķīgi palēkdamies bēgu no kamenes(jā es zinu, ka viņas neko nenodarīs), vai arī to kā es dzenāju prom knaušus ar banāna mizu, vai sarunājos no attāluma ar savu suni. bet nebūtu arī nemaz slikti, ja kāds par mani pasmietos, tur jau vispār nekā slikta tik ļoti nav, ja smejas par kaut ko tādu. un es neklausījos mūziku, jo atskārtu, ka ļoti sen neesmu tā vienkārši sēdējusi un klausījusies, kas notiek apkārt. putni, suņa rejas un vējš kokos. ehh..

vajadzētu pielauzt a. ar mani pavazāties pa humpaliem, jo tad, man liekas, ir lielāka iespējamība, ka kaut ko sanāks iegādāties, un tā kā viņa beidzot ir liepājā.!

izrādās arī man ir sava bērnības trauma, un lai arī, cik tizli tas skan, tās ir zemenes un viss, kas ar tām saistīts. nu ne jau tik traki, bet..
ir lietas, kuras saistītas ar to es nespēju darīt, jau no domas vien par tā darīšanu, man viss sāk iekšā griezties un pārņemt drebulis. bet tas tā, nesaistīti ar to.