šis brīvlaiks skatās, ka būs visai nomācoši neinteresants.. solās būt lietains. bet neviens ar mani nenāks staigāties apkārt, jo nevēlas izmirkt viscaur slapjš.
tā nu es nodomāju, varētu mēģināt izlasīt Vinniju Pūku. tieši tā, lielo garo variantu, tādu es neesmu lasījusi. aizstaigāt kaut kur nomaļās bērnības noskaņās laikam..
jāiet nu beidzot snaust.

Cik pierasts
Maniem vārdiem nav miera.
Tie krīt no krēsliem, galdiem, jumtiem.
Kā pierast..
/Pr.V./

"Dievs nesūta vieglu dzīvi tikai der atcerēties, ka viņš nekad neuzliek mums vairāk kā esam spējīgi panest. Iedod tik daudz, lai dzīvojot esam spiesti visu laiku pārkāpt sev pāri, pārdzīvot ko tādu, kas liekas, pāri mūsu robežām, īstenot ko tādu, ko neticējām, ka ir mūsu spēkos.. un tā mēs augam par personībām.."

I have this stupid feeling of doesn't wanting to control my feelings.

so just please.give me strengh to live my life.

man atkal ir sagribējies skriet. un beidzot ir pietiekoši, nu salīdzinoši sauss, lai es to arī darītu. vienīgais jāsabalansē dauzīšanās ar šuneli dienas un skriešanas dienas, jo priekš abiem neesmu tik fiziski spēcīga un laikietilpīga, bet ņemt viņu līdzi nevaru, jo viņš ir pārāk draudzīgi košļāt mīlošs un nenovaldāms. bet nu es tagad sevi pieradinātu atkal skriet, un tad jau atkal būtu okej. un tad es varētu uz vasaru no sazin kurienes izraut kādu lētu ričuku[būtu jau forši, ja tādu kā bildē (mm)] un braukt uz mājām pie mammas un tēta ar riteni.. jā..
un k. tomēr solās nedoties brīvdienās uz rīgu, tā kā, iespējams, tomēr kādu vakaru varētu klaiņot pa blāvi apgaismotām sānieliņām ar fontein frī rokās, vai aizčāpot pagulēt kāpās.. eh.. kā es mīlu liepāju.. varbūt, ja es dzīvotu citur, es mīlētu turieni, bet es piedzimu šeit. un par to man prieks.!