smieklīgi, ka tētis mēdz raļļot.

es vēlējos kaut ko teikt, bet man piemirsās.
ja neskaita faktu, ka man ir nevaldāma vēlme no turienes aizbēgt. uznāk maza iekšējā panika, ja aizdomājos, ka tur pavadīšu savus nākamos trīs gadus. un tieši tā arī pavadīšu, visu laiku domājot - ko es te daru? kāpēc es šeit atrodos ?
un man pat nav īsta attaisnojuma, vismaz pašai priekš sevis, kāpēc ierūsējos iekš turienes.
tik ļoti man esīgi.

jāpamēģina sākt pieņemt pareizos lēmumus.
protams, arī nepareizi daudz ko dod un māca, bet kāpec gan parmaiņas pēc nerīkoties tā, kā ir labāk?

--datoram mātes plate nomainīta.--


cik smieklīgi interneta tīmeklī uzrakt netīšām sādu mirkli brīdī, kad turu vienu pirkstu pie lūpām. tas man nelāgs ieradums.

ņēmu un piespiedu šodien sevi aizvilkties uz franču valodu, gāja grūti.
pēc tam sevi atalgoju ar gājienu uz kino "The Ugly Truth". beigas atkal kārtējās salkanās/laimīgās/paredzamās, bet man patika. tā tikai, izklaidei. pēc tam devāmies uz roķeni izdzert kakao, apēst kādu picu ar pavisam nejēdzīgu nosaukumu(un tik pat nejēdzīgu garšu) un iztukšot glāzi sidra. tā patīkami vienkārši pasēdēt. pamalkot kakao.
gan malkošanai to mājās, gan ārpus omulīgajām māju sienām ir sava skaistā piegarša.

bet citādi viss vēl joprojām spēj aši knaši uzkrist uz nerviem, bet tas arī nekas. teikšu, ka iz dzīves.
kultūras vēsturē piebeidzu darbu, teikšu, ka skatoties no attāluma, man šis darbs pat patīk.
toties matemātikas un ķīmijas skolotājām būs jāiztiek bez pētnieciskajiem darbiņiem un mājas izrīkojumiem.