Kā gribētos, lai mnai šeit pavadītu tava elpa,
Nekad nepamestu tikai tev piemītošā smarža
Rokās spēt aizmirst visu,
Kad dziedi, vienkārši pazust tavā būtībā..

Es neļauju dvēselei sūdzēties,
Tai nāksies mierinājumu rast
Nepiepildītos sapņos un tukšās, bezjūtīgās domās,
Jo nesūkstos par to, ko vairs nekad neatgūt.

Kas pats aiziet, skatu neveltot uz aizmuguri,
To neraušu es bezprātīgi atpakaļ
Es nevēlos, lai mana vilcināsanās
Reiz iecērt kādā nedzēšamas rētas.

Viss tika aizmests, jau pirms tas sākās,
Atstājot vien tukšas atmiņas,
Par pasaku, kas sākās ar reiz bija,
Bet tālāk sekoja vien kaila daudzpunkte...

...lai nebūtu jāmeklē mums dzēšgumija...


/3.07.09/

galīgi dīvaini, manai dzīvei netipiski.

tik daudz kas noticies. vajadzētu pastāštīt pašai sev?

jā , tikai citu reizi.

mazā ir kaut kāda dīvaina galīgi ne pēc sevis, un nemaz negrasās teikt, kas vainas nu :?

bāc, kapēc es izturos tā it kā man tas kaut ko nozīmētu. nē , nē , nē. un vispār. tam jau tāpat nav nozīmes, nē ne ne, arī tādā ziņā no tās puses.