: pulkstenis, kas neapstājas
Mācībiestāde. Skolotāja apgalvo, ka drīkst sakārtot mantas, bet atlikušās minūtes cenšas aizpildīt ar informācīju par ekskursiju nedēļas nogalē. To mēs laižam gar ausīm, jo saldā beigu garša nomāc zinātkāri par to, ko noteikti nedrīkst aizmirst un cik naudas noteikti jāpaņem. Mēs kliedzam, vēl mēģinām apgriezt blakussēdošā matus, aizņemties piecus santīmus priekš bulciņas un sarunāt kaut ko norakstīt. Mēs nezinām, ka tā nav pieklājīgi.
Teātris. Divi aktieri ir miruši, bet pārējie aizkulisēs nepacietīgi trinas, lai varētu iet pēc aplausiem. Mēs tikko vēl sēdējām pēdējā rindā, bet nu jau esam piecēlušies, lai tiktu pie mēteļiem ātrāk nekā citi. Drudžaini raugāmies pulkstenī, lai tie pārējie nodomātu, ka kavējam pēdējo transportu un tāpēc neatvēlam laiku aplausiem, nevis sēdīsimies savā Volvo, lai dotos uz pāris kvartālus attālajām mājām. Mēs zinājām, ka darām nepieklājīgi, bet izrāde tiešām bija sūdīga un vakars konkrēti vēls.
Kafejnīca. Juris Kulakovs vēl spēlē pirmspēdējās notis, bet mēs jau stāvam rindā pēc bezmaksas kafijas. Principā bijām atnākuši, lai klausītos prozu, tādēļ tai noslēdzoties, pat Juris Kulakovs ir tikai fona mūzika kafijas pauzei. Tātad tas nav nepieklājīgi.
Lai arī kā tas būtu, man vienmēr likušās interesantas tieši šīs pirmsbeigu piecas minūtes.
Bet vispār es Jums gribēju uzdot pāris nenozīmīgus jautājumus:
1) Vai Jums citreiz tāpat kā Ulvim nav žēl, ka Jūs savu jaunību nepavadījāt/nepavadāt tipiskā amerikāņu skolā, klausoties Pink Floyd un slēpjot marihuānu savā istabā zem gultas? (protams, Jūs dzīvojat tipiskā divstāvu mājā un valkājat koledžas džemperus)
2) Vai Jums bērnībā nešķita, ka tiem, kas dzīvo siltajās zemēs pie jūras, Ziemassvētkos nes dāvanas bārdains nāriņš? (man nešķita)
3) Un elektronisko pulksteni Jūs mācījāties no galvas vai ieviesāt īpašu sistēmu kā tikt ar to galā? (es darīju tieši tā)
4) Kas ir Jūsu mīļākais iekšējais orgāns?
5) Kas uzvar gan akmeni, gan šķēres, gan papīrīti?
Mācībiestāde. Skolotāja apgalvo, ka drīkst sakārtot mantas, bet atlikušās minūtes cenšas aizpildīt ar informācīju par ekskursiju nedēļas nogalē. To mēs laižam gar ausīm, jo saldā beigu garša nomāc zinātkāri par to, ko noteikti nedrīkst aizmirst un cik naudas noteikti jāpaņem. Mēs kliedzam, vēl mēģinām apgriezt blakussēdošā matus, aizņemties piecus santīmus priekš bulciņas un sarunāt kaut ko norakstīt. Mēs nezinām, ka tā nav pieklājīgi.
Teātris. Divi aktieri ir miruši, bet pārējie aizkulisēs nepacietīgi trinas, lai varētu iet pēc aplausiem. Mēs tikko vēl sēdējām pēdējā rindā, bet nu jau esam piecēlušies, lai tiktu pie mēteļiem ātrāk nekā citi. Drudžaini raugāmies pulkstenī, lai tie pārējie nodomātu, ka kavējam pēdējo transportu un tāpēc neatvēlam laiku aplausiem, nevis sēdīsimies savā Volvo, lai dotos uz pāris kvartālus attālajām mājām. Mēs zinājām, ka darām nepieklājīgi, bet izrāde tiešām bija sūdīga un vakars konkrēti vēls.
Kafejnīca. Juris Kulakovs vēl spēlē pirmspēdējās notis, bet mēs jau stāvam rindā pēc bezmaksas kafijas. Principā bijām atnākuši, lai klausītos prozu, tādēļ tai noslēdzoties, pat Juris Kulakovs ir tikai fona mūzika kafijas pauzei. Tātad tas nav nepieklājīgi.
Lai arī kā tas būtu, man vienmēr likušās interesantas tieši šīs pirmsbeigu piecas minūtes.
Bet vispār es Jums gribēju uzdot pāris nenozīmīgus jautājumus:
1) Vai Jums citreiz tāpat kā Ulvim nav žēl, ka Jūs savu jaunību nepavadījāt/nepavadāt tipiskā amerikāņu skolā, klausoties Pink Floyd un slēpjot marihuānu savā istabā zem gultas? (protams, Jūs dzīvojat tipiskā divstāvu mājā un valkājat koledžas džemperus)
2) Vai Jums bērnībā nešķita, ka tiem, kas dzīvo siltajās zemēs pie jūras, Ziemassvētkos nes dāvanas bārdains nāriņš? (man nešķita)
3) Un elektronisko pulksteni Jūs mācījāties no galvas vai ieviesāt īpašu sistēmu kā tikt ar to galā? (es darīju tieši tā)
4) Kas ir Jūsu mīļākais iekšējais orgāns?
5) Kas uzvar gan akmeni, gan šķēres, gan papīrīti?