spilgti, radoši, oriģināli

History

28th September 2006

12:19am: kā ir būt Sarmītei?
Rīts iesākās drūmi. Kā jau visi rīti. Sapratu, ka vakar atkal esmu piedzērusies. Tādēļ māsas uzklātais kafijas galdiņš lellēm man noderēja, lai kaut daļēji remdētu gadiem ieilgušās slāpes. Slāpes pēc visa tā, kas pieder dzīviem un reģenerējošiem indivīdiem.
Devos uz vannas istabu, jo tā ir vienīgā vieta, kur esmu saglabājusi spoguli. Šodien es gribēju sevi redzēt. Uzkāpu uz vannas malas, lai redzētu visu. Visu sevi pilnā jaunības briedumā. Ar pirkstu galiem izzīmējo balsināto griestu gaišajos putekļos labas un sliktas puķes. Klusi dungoju līdzi radio SWH. ABBA.
Attapos virtuvē. Brālis jautāja, vai man ir atslēgas. Es uzreiz iedomājos par Tavu sirdi. Ka man kādreiz ir bijušas TĀDAS - Tavas sirds! - atslēgas. Tomēr pārmeklēju somu. Un neko citu. Neko Tavējo. Vēlāk pārmeklēju arī cepuru un cimdu nodalījumu. Atradu atslēgas jakas kabatā. Brālim to neteicu, jo slēgt šoreiz gribēju es.
Ievelkot dzestro gaisu un garāmgājēju izpūstos drudžainos rīta dūmus, sāku apzināties savas ikdienas rimto nemainību. Tādēļ vienā no tramvaja vagoniem piegāju pie melnīgsnēja nēģera ar zelta pulksteni un ievilku viņa neskūtajos vaigos vairākas švīkas. Tie jau tā bija rētaini. Un man nepatika.
Pavisam mierīgi es teicu: "I hate you, I hope that you die". Nezinu, kādēļ lietoju angļu valodu. Es jau nezinu arī kādēļ lietoju alkoholu. Priekšnieks jeb boss kā viņu dēvēja kantorī teica, ka varu lasīties. Vairs nerādīties. Prasīju, vai arī panorāma varētu kādreiz, sasodīts, vairs nerādīties. Un apzinājos, cik stulbi izklausos no malas.
Tad es aizgāju un nobalsoju. Jo tādēļ biju atbraukusi.
Es nobalsoju par tiem, kas strādā.
Current Music: my party is better than yours
Powered by Sviesta Ciba