: www.ventspilshouse.lv
Trīs dienas esmu pavadījusi Ventspils rakstnieku mājā kopā ar tās darbiniekiem, iemītniekiem (A.Vilipsonu, A.Eipuru (pazīstams arī kā Edvards Aivars), E. Hānbergu, poli Šistovu (vai līdzīgā vārdā), A.Punti, A.Krivadi, I. Gaili) un mājas viesiem.
Pirmajā dienā vērojām svētku koncertu pa mājas logiem, dzerot vīnu un ēdot garas siermaizes. Sonora Vaice sevi iemēģināja blakus mājā, un es tā arī nesapratu - varbūt viņa tā vienkārši dungo. Mizo kartupeļus, piemēram, un dungo tā, ka mēs - svētku vērotāji blakus istabā - varam ļoti spilgti visu to klausīties. Ik pa brīdim tur kāds ienāk uz tualeti, bet paliek uz vīnu. Vai arī otrādi. Izpētīju pilsētu viena, lai agrā naktī kopā ar mammu dotos atpakaļ uz dienesta dzīvokli pie mazās kaķenes Annas un Margaretas Atvudas stāstiem, kurus nākamajā rītā nekad neatceros. Zinu, ka viņa raksta īstas lubenes.
No rīta izrādās, ka, aizejot agrā naktī, esam palaidušas garām kūpinātas zivis izgaismotu kuģu ieskautā krastmalā, tādēļ visu dienu nīdam. Gribam tās zivis. Es to, ka visu dienu būs jāgrib zivis, uzzinu krietni vēlāk kā mamma, jo ilgi guļu. Man patīk gulēt ilgi, un man nepatīk, ka ikdienai jārit pēc tiem principiem, kurus izvirzījuši priekpilnie "jo agrāk pieceļas, jo vairāk kaut ko var padarīt", bļe. Mūsu dzejnieki uzstājas ar dzeju uz tās pašas skatuves, kuru var redzēt pa logiem. Vēlāk pāris dzejoļus A. Vilipsons atradīs uz galda un nolems tos izdot kā savējos.
Ērikonkulis ir nopircis garšīgās desas. Visus, kam garšo desas, tajā mājā izsmej. Un tas ir briesmīgi. Man garšo salāti, bet man ļoti labi garšo arī desas. Dienas vidū mājā pēkšņi ielīda tādas slavenības, ka pa īstam var palikt bez desām - Tīrons, Brigmanis, Lembergs. Tas nebija slikti, tas bija ļoti labi, mēs visi priecājāmies. Vēlāk gāju skatīties MOFO koncertu. Skatījos gandrīz viena, jo iepriekšējie skatītāji dabūjuši devu Double faced eals un Olgas devās prom. Vēlāk veicām garu pastaigu gar jūru un skatu torni. Mamma bija sagatavojusi garu stāstījumu, kuru bija plānojusi lepnā balsī paziņot no paša torņa augšas, tomēr pēc pirmajām kļūdām, norādot nepareizās pilsētas nepareizajās pusēs, pārstāja. Ērikonkulim šajā ziņā veicās vairāk, jo ieraudzījis, ka skatu tornis ir sastiprināts ar skrūvēm un metinājumiem, varēja sākt stāstu par to. Vēl - izrādās - var sastiprināt ar kniedēm. Un viņš par to sastiprināšanu zinot visu.
Tā kā Ventspilī ir sūdīgi ar veikaliem, tad vakaram varējām iegādāties vien kaut kādas sapakotas siļķes, dažus alus un cūku ausis. Mājās taču bija arī vistu olas. Nolēmām neiet uz regeja baļļuku un mērojām ceļu atpakaļ tik ilgi, ka palikām dzejiski. Veidojām dažādus pantus, formas un atskaņas. Par ēzeļiem, kuriem tundrā ar nastām nepatīk iet.
Uzlikām maģītī krievu balādes, pavakariņojām. Uztaisījām pat vienu sēnīti no olas, tomāta un majonēzes. Mamma man agrāk tādas taisīja dzimšanas dienā, un likās, ka tas ir skaistākais olu veidojums pasaulē. Tomēr izrādās, ka A.Vilipsons taisa olu pingvīnus. No olām un olīvām. Es pēkšņi sapratu, ka olu pingvīni noteikti ir skaistāki, tāpēc sāku prātā pārskaitīt visas tās lietas, kuras bija iesēdušās atmiņā kā visskaistākās. Tagad bail tās zaudēt.
Es nezinu, cik daudzi no Jums ir dzirdējuši uz skatuves spēlējam Ventspils dīdžejus, kuri iepriekšējo reizi tur kāpuši pirms 26 gadiem. Es nezinu, cik daudzi no Jums ir dzirdējuši dzīvajā grupu "Fansy". Bet pilsētā ar rītdienu tas viss bija. "Fansy" izrādās ir viens pats, kurš ir jau ļoti vecs, tomēr īsts disko. Viņš dzied virs fonogrammas, un tas viss izskatās pēc lētas haltūras. Tomēr ventspilnieki ir priecīgi, sit plaukstas un vēl visādīgi izrādā savu sajūsmu, tirinot tās spīdīgās lietas, ko pārdot festiņos. Es nopērku mammai tādu miroņgalvu. Mamma saka, ka es varot kādu uzlūgt dejot, tikai, lai pirms tam parādu un nāku drīz atpakaļ. Atbildu, ka gaidīšu - varbūt kāds uzlūgs mani, jo tā jau parasti notiek, stāvot starp daudz veciem cilvēkiem. Redz, audzini, audzini tos bērnus - nekāda labuma.
Vēl šajā nedēļas nogalē esmu dzirdējusi kādas sešas A.Lemberga runas. Cik Jūs esat dzirdējuši visā savā mūžā?
Šodien paskatījos kā atklāj pieminekli Princim un braucu mājās. Visu laiku man šķita, ka Princis - tas ir Princis ar lielo "P". Un izrādās - tā jau arī bija - dzimtzemnieks, pirmais lībiešu dzejnieks, kuram uzvārdā Princis ar lielo "P".
Noslēgšu savu stāstījumu ar dialogu:
M: "Tā jau ir, daži cilvēki nesaprot, ka viņu lielās intereses kādā šaurā specialitātē uz citiem neatstāj tik graujošu iespaidu."
V: "Tu atkal runā par to savu pastmarku kolekciju?"
P.S. Protams, ka es atkal izjutu prieku pēc ilgiem laikiem redzot lielo Rīgas ķīniešu pāreju.
Trīs dienas esmu pavadījusi Ventspils rakstnieku mājā kopā ar tās darbiniekiem, iemītniekiem (A.Vilipsonu, A.Eipuru (pazīstams arī kā Edvards Aivars), E. Hānbergu, poli Šistovu (vai līdzīgā vārdā), A.Punti, A.Krivadi, I. Gaili) un mājas viesiem.
Pirmajā dienā vērojām svētku koncertu pa mājas logiem, dzerot vīnu un ēdot garas siermaizes. Sonora Vaice sevi iemēģināja blakus mājā, un es tā arī nesapratu - varbūt viņa tā vienkārši dungo. Mizo kartupeļus, piemēram, un dungo tā, ka mēs - svētku vērotāji blakus istabā - varam ļoti spilgti visu to klausīties. Ik pa brīdim tur kāds ienāk uz tualeti, bet paliek uz vīnu. Vai arī otrādi. Izpētīju pilsētu viena, lai agrā naktī kopā ar mammu dotos atpakaļ uz dienesta dzīvokli pie mazās kaķenes Annas un Margaretas Atvudas stāstiem, kurus nākamajā rītā nekad neatceros. Zinu, ka viņa raksta īstas lubenes.
No rīta izrādās, ka, aizejot agrā naktī, esam palaidušas garām kūpinātas zivis izgaismotu kuģu ieskautā krastmalā, tādēļ visu dienu nīdam. Gribam tās zivis. Es to, ka visu dienu būs jāgrib zivis, uzzinu krietni vēlāk kā mamma, jo ilgi guļu. Man patīk gulēt ilgi, un man nepatīk, ka ikdienai jārit pēc tiem principiem, kurus izvirzījuši priekpilnie "jo agrāk pieceļas, jo vairāk kaut ko var padarīt", bļe. Mūsu dzejnieki uzstājas ar dzeju uz tās pašas skatuves, kuru var redzēt pa logiem. Vēlāk pāris dzejoļus A. Vilipsons atradīs uz galda un nolems tos izdot kā savējos.
Ērikonkulis ir nopircis garšīgās desas. Visus, kam garšo desas, tajā mājā izsmej. Un tas ir briesmīgi. Man garšo salāti, bet man ļoti labi garšo arī desas. Dienas vidū mājā pēkšņi ielīda tādas slavenības, ka pa īstam var palikt bez desām - Tīrons, Brigmanis, Lembergs. Tas nebija slikti, tas bija ļoti labi, mēs visi priecājāmies. Vēlāk gāju skatīties MOFO koncertu. Skatījos gandrīz viena, jo iepriekšējie skatītāji dabūjuši devu Double faced eals un Olgas devās prom. Vēlāk veicām garu pastaigu gar jūru un skatu torni. Mamma bija sagatavojusi garu stāstījumu, kuru bija plānojusi lepnā balsī paziņot no paša torņa augšas, tomēr pēc pirmajām kļūdām, norādot nepareizās pilsētas nepareizajās pusēs, pārstāja. Ērikonkulim šajā ziņā veicās vairāk, jo ieraudzījis, ka skatu tornis ir sastiprināts ar skrūvēm un metinājumiem, varēja sākt stāstu par to. Vēl - izrādās - var sastiprināt ar kniedēm. Un viņš par to sastiprināšanu zinot visu.
Tā kā Ventspilī ir sūdīgi ar veikaliem, tad vakaram varējām iegādāties vien kaut kādas sapakotas siļķes, dažus alus un cūku ausis. Mājās taču bija arī vistu olas. Nolēmām neiet uz regeja baļļuku un mērojām ceļu atpakaļ tik ilgi, ka palikām dzejiski. Veidojām dažādus pantus, formas un atskaņas. Par ēzeļiem, kuriem tundrā ar nastām nepatīk iet.
Uzlikām maģītī krievu balādes, pavakariņojām. Uztaisījām pat vienu sēnīti no olas, tomāta un majonēzes. Mamma man agrāk tādas taisīja dzimšanas dienā, un likās, ka tas ir skaistākais olu veidojums pasaulē. Tomēr izrādās, ka A.Vilipsons taisa olu pingvīnus. No olām un olīvām. Es pēkšņi sapratu, ka olu pingvīni noteikti ir skaistāki, tāpēc sāku prātā pārskaitīt visas tās lietas, kuras bija iesēdušās atmiņā kā visskaistākās. Tagad bail tās zaudēt.
Es nezinu, cik daudzi no Jums ir dzirdējuši uz skatuves spēlējam Ventspils dīdžejus, kuri iepriekšējo reizi tur kāpuši pirms 26 gadiem. Es nezinu, cik daudzi no Jums ir dzirdējuši dzīvajā grupu "Fansy". Bet pilsētā ar rītdienu tas viss bija. "Fansy" izrādās ir viens pats, kurš ir jau ļoti vecs, tomēr īsts disko. Viņš dzied virs fonogrammas, un tas viss izskatās pēc lētas haltūras. Tomēr ventspilnieki ir priecīgi, sit plaukstas un vēl visādīgi izrādā savu sajūsmu, tirinot tās spīdīgās lietas, ko pārdot festiņos. Es nopērku mammai tādu miroņgalvu. Mamma saka, ka es varot kādu uzlūgt dejot, tikai, lai pirms tam parādu un nāku drīz atpakaļ. Atbildu, ka gaidīšu - varbūt kāds uzlūgs mani, jo tā jau parasti notiek, stāvot starp daudz veciem cilvēkiem. Redz, audzini, audzini tos bērnus - nekāda labuma.
Vēl šajā nedēļas nogalē esmu dzirdējusi kādas sešas A.Lemberga runas. Cik Jūs esat dzirdējuši visā savā mūžā?
Šodien paskatījos kā atklāj pieminekli Princim un braucu mājās. Visu laiku man šķita, ka Princis - tas ir Princis ar lielo "P". Un izrādās - tā jau arī bija - dzimtzemnieks, pirmais lībiešu dzejnieks, kuram uzvārdā Princis ar lielo "P".
Noslēgšu savu stāstījumu ar dialogu:
M: "Tā jau ir, daži cilvēki nesaprot, ka viņu lielās intereses kādā šaurā specialitātē uz citiem neatstāj tik graujošu iespaidu."
V: "Tu atkal runā par to savu pastmarku kolekciju?"
P.S. Protams, ka es atkal izjutu prieku pēc ilgiem laikiem redzot lielo Rīgas ķīniešu pāreju.