: dimanti
Nu čau, dienasgrāmatiņ!
Jau no agras bērnības man ir bijuši ļoti patīkami un svarīgi lauki Nītaurē. Tur ir garais ceļš uz veikalu, un, kad man bija tik maz, ka gulēju sarkanos astoņdesmito gadu ratos, mani uz šī ceļa notrieca mocis. Vēlāk paaugos tiktāl, ka gāju ar kājām, un man uz šī ceļa bija tāda īpašā vieta, no kuras to ceļu atteicos turpināt. Bija tiktāl apnicis, ka pierunāšanai derēja tikai kaut kādas saldas bonbongas.
Vēlāk gāju uz veikalu ar omu, un viņa man iemācīja, ka konfekšu papīrīšus, saripinot ļoti mazās bumbiņās, drīkst mest grāvī. Es šobrīd vairs nevaru atcerēties neko citu, ko viņa man būtu iemācījusi. Pat šodien, kad vectēvs viņai atdeva savu laulības gredzenu, oma uzreiz to paķēra, apsverot iespēju ielikt aci un valkāt. Vectēvs tur dzīvo viens ar četriem suņiem. Un šodien viņš pēkšņi teica, ka tas Holkings nemaz tik dumjš neesot. Jo izklāstījis teoriju, ka alkatība, meli, alkatība, vēlme zagt un visas tās citas lietas patiesībā ir vīrusi, kurus nav iespējams konstatēt. Vēl viņš teica, ka kaimiņmarģerim ir, nu, slikta aura.
Laukos ir sabiedriskā kaza, kuru par savu virzītājspēku ir atradis aitu ganāmpulks. Nospriedu, ka viņai ir grūti atrast sarunu tematus, ko ar aitām pļāpāt. Tā kaza noteikti ir mēģinājusi, bet nav sanācis. Jo aitas ir stulbas. Agrāk laukos bija arī cāļi, mans brālis mācēja tos atšķirt pēc sejām, bet man cālis ieknāba acs baltumā. Bet ar brālēnu mēs veselu dienu vērojām mirstošu vistu. Vista nomira nākamajā dienā, vērojot pagāja daudz stundu.
Nītaures upē, pār kuru ir balts betona tilts, varēja spēlēt to sprunguļu spēli. Vēl varēja mest akmeņus un iebrist līdz ceļiem, jo tā upe nebija dziļa un silta. Silta nebija, jo vijās gar mežiem.
Agrāk man tur bija arī draugs Mairis, ar kuru kopā gājām makšķerēt un ēst zemenes. Vislabāk mums patika makšķerēt lietū, sēžot pirtī, un vērojot makšķeru galus. Reiz es Mairim nozagu dončiku, viņam bija vesela kolekcija. Mairis ar omu mani atkoda, tāpēc nācās izdomāt veidu kā paglābt sevi no rājiena. Es zināju, ka labi noder izlikšanās par aizmigušu, mazu meiteni, tāpēc ātrā solī devos uz bēniņiem. Tā kā ceļš uz bēniņiem tobrīd bija kaut kādā veidā aizšķērsots, izskrēju ārā un nogūlos aiz kūts. Par to saņēmu arī otru rājienu, jo nebija bijis pērkons, kas nozīmē - zeme ir auksta un bīstama.
Mamma tikko uz galda nolika zilos vizbuļus vai neaizmirstulītes. Un teica, ka naktī esmu gulējusi zem spilgtas galda lampas ar grāmatu rokās. Dzidri āboli, zaļas zīlītes, kur tu tik skaista - nebeidzu brīnīties.
Nu čau, dienasgrāmatiņ!
Jau no agras bērnības man ir bijuši ļoti patīkami un svarīgi lauki Nītaurē. Tur ir garais ceļš uz veikalu, un, kad man bija tik maz, ka gulēju sarkanos astoņdesmito gadu ratos, mani uz šī ceļa notrieca mocis. Vēlāk paaugos tiktāl, ka gāju ar kājām, un man uz šī ceļa bija tāda īpašā vieta, no kuras to ceļu atteicos turpināt. Bija tiktāl apnicis, ka pierunāšanai derēja tikai kaut kādas saldas bonbongas.
Vēlāk gāju uz veikalu ar omu, un viņa man iemācīja, ka konfekšu papīrīšus, saripinot ļoti mazās bumbiņās, drīkst mest grāvī. Es šobrīd vairs nevaru atcerēties neko citu, ko viņa man būtu iemācījusi. Pat šodien, kad vectēvs viņai atdeva savu laulības gredzenu, oma uzreiz to paķēra, apsverot iespēju ielikt aci un valkāt. Vectēvs tur dzīvo viens ar četriem suņiem. Un šodien viņš pēkšņi teica, ka tas Holkings nemaz tik dumjš neesot. Jo izklāstījis teoriju, ka alkatība, meli, alkatība, vēlme zagt un visas tās citas lietas patiesībā ir vīrusi, kurus nav iespējams konstatēt. Vēl viņš teica, ka kaimiņmarģerim ir, nu, slikta aura.
Laukos ir sabiedriskā kaza, kuru par savu virzītājspēku ir atradis aitu ganāmpulks. Nospriedu, ka viņai ir grūti atrast sarunu tematus, ko ar aitām pļāpāt. Tā kaza noteikti ir mēģinājusi, bet nav sanācis. Jo aitas ir stulbas. Agrāk laukos bija arī cāļi, mans brālis mācēja tos atšķirt pēc sejām, bet man cālis ieknāba acs baltumā. Bet ar brālēnu mēs veselu dienu vērojām mirstošu vistu. Vista nomira nākamajā dienā, vērojot pagāja daudz stundu.
Nītaures upē, pār kuru ir balts betona tilts, varēja spēlēt to sprunguļu spēli. Vēl varēja mest akmeņus un iebrist līdz ceļiem, jo tā upe nebija dziļa un silta. Silta nebija, jo vijās gar mežiem.
Agrāk man tur bija arī draugs Mairis, ar kuru kopā gājām makšķerēt un ēst zemenes. Vislabāk mums patika makšķerēt lietū, sēžot pirtī, un vērojot makšķeru galus. Reiz es Mairim nozagu dončiku, viņam bija vesela kolekcija. Mairis ar omu mani atkoda, tāpēc nācās izdomāt veidu kā paglābt sevi no rājiena. Es zināju, ka labi noder izlikšanās par aizmigušu, mazu meiteni, tāpēc ātrā solī devos uz bēniņiem. Tā kā ceļš uz bēniņiem tobrīd bija kaut kādā veidā aizšķērsots, izskrēju ārā un nogūlos aiz kūts. Par to saņēmu arī otru rājienu, jo nebija bijis pērkons, kas nozīmē - zeme ir auksta un bīstama.
Mamma tikko uz galda nolika zilos vizbuļus vai neaizmirstulītes. Un teica, ka naktī esmu gulējusi zem spilgtas galda lampas ar grāmatu rokās. Dzidri āboli, zaļas zīlītes, kur tu tik skaista - nebeidzu brīnīties.