: garā Liepāja
Vai Jūs esat kaut ko dzirdējuši par Liepāju? Tad, kad, turp aizbraucot, liedags vairs neliekas tik pievilcīgs, var atklāties šīs pilsētas patiesā seja. Galvenais, protams, ir tie cilvēki, kas tur apmetušies. Visvecākie cilvēki sēž uz Rožu laukuma soliņiem. Riņķītis apgalvo, ka viņi turp dodas nomirt. "Viņi visi vēl ir te?" viņš jautā, atgriezies no Kurzemes centra ar Kriminālo seksa hroniku. Tā ir vienīgā pilsēta, kurā var nopirkt šo izdevumu. Galvenokārt tajā aprakstīta Krievijas dzīve, jo tur ir vispsihāk. Visnetradicionālākie cilvēki sakāpj autobusā uz Grobiņu. Mazais bandīts, kura pirkstiem nogriezti pirksti, bet viss pārējais - netīrumi, vīrietis, kurš tērpies spicajos sieviešu zābakos un tiem pieskaņota soma, sieviete, kurai ir resns sarkans mētelis, balts vectēvs ar rozā puķi un vēl daudz jocīgu tipiņu. Neticu, ka to paveicis Dāvids. Bez visiem tiem ir vēl Jura (vārds ir izdomāts) mamma, kurai patīk tikai ēst. Viņa citreiz arī raksta. "Zābaks. Pucēt. Juris. Ēst."
Visīpašākās Liepājā ir tieši Lieldienas. Ne jau šūpoties kāds tur brauc. Visi iet uz kafejnīcu "Pie labā gana", kurā rēķins jāsamet iekšā ziedojumu kastītē. Summu nosaka katrs pats. Tad, kad, ejot uz baznīcu, pakrīt viens no ubagam domātajiem saņķikiem, vienmēr uzrodas vīrs melnā, kurš ar dziļdomīgu skatienu cenšas to sameklēt un paturēt sev. Lieldienās nemaz arī nav žēl.
Liepājas tirdzniecības centrā var nozagt kāmi bez vienas acs. Veikalā viņš mīļi iesaukts par bandītu. Un viņš neapvainojas, ja mēs viņu nosaucam par Zani. Pirātisko Zani. Vēlāk visiem patīk mūsu kāmis. Sevišķi mazajai meitenei ar lieliem, sarkaniem vaigiem kā āboliem. "Tev patīk kāmis?" "Mhm". "Smuks, vai ne?" "Mhm." "Gribētu sev tādu?" "Mhm". "Bet Tev tāds nebūs, nebūs nekad." Vietā, kur tas ZOO veikals, uzstājas arī improvizēta meiteņu popgrupa, kuru veidotajā bariņā mēs iegrūžam arī savus ķermeņus, lai nofotografētos. Un veiksmes gadījumā kaut ko izjauktu.
Vienīgi lielā Mīce, kas dzīvo pavisam brīvi un nekad neguļ, ir pa īstam mīļa. Bet ļoti lepna. Mēs ejam trijatā, bet viņa nelien kā citi kaķi. Vēlāk aizejam katrs uz savu pusi, bet mūsu visu dzīvēs kaut kas ir mainījies.
Brīdī, kad devāmies prom no Liepājas, nolēmām stopēt tikai sarkanās mašīnas. Ļoti cerējām, ka kādā no tām būs Dagmāra Legante ar Valteru Krauzi (jo viņi ir ņirdzīgi) vai arī Katiņa. Katiņai būtu pilna mašīna ar citiem stopētājiem un kaķiem, viņa būtu pilnīgi piedzēusies un kliegtu "Rokenrols!". Tomēr nostopējam Ernestu ar ļoti žiglu mašīnu. Viņš mums izstāsta atgadījumu, pēc kura pusis tā pa īstam sācis ticēt Dievam. Pirms tam piedāvā kokaīna ceļus - vienam negriboties. "Švaki vai," saka Riņķītis. Pēc kokaīna ceļiem, iespējams, tālāk brauktu arī ar Katiņu. Iedomātu. Bāztu viņam virsū melno, biezo parūku, kas stāvēja uz aizmugurējās rūts. Tikai pēc tam konstatējām, ka par šo vīru pirms tam picērijā reāli izrēcāmies. Picērijā arī notiek mūsu vienīgā olu kauja šajos svētkos un šampanieša glāze. Riņķītis ir pārsteigumiem pilns. Viņš pat varētu man nopirkt jaunu acu tušu, jo vecā palika somā, kura palika pirtī.
Atgriežoties saprotam, ka vietā, kur viens no mums dzīvo, sākuši dzīvot arī divi igauņi. Viņi cep kūku, uz kuras rakstīts "Fuck off" un mēģina izkopt britu akcentu. Nu ko - Pliners pakaļā aitu plēš, pilsētā, kurā piedzimst vējš.
Vai Jūs esat kaut ko dzirdējuši par Liepāju? Tad, kad, turp aizbraucot, liedags vairs neliekas tik pievilcīgs, var atklāties šīs pilsētas patiesā seja. Galvenais, protams, ir tie cilvēki, kas tur apmetušies. Visvecākie cilvēki sēž uz Rožu laukuma soliņiem. Riņķītis apgalvo, ka viņi turp dodas nomirt. "Viņi visi vēl ir te?" viņš jautā, atgriezies no Kurzemes centra ar Kriminālo seksa hroniku. Tā ir vienīgā pilsēta, kurā var nopirkt šo izdevumu. Galvenokārt tajā aprakstīta Krievijas dzīve, jo tur ir vispsihāk. Visnetradicionālākie cilvēki sakāpj autobusā uz Grobiņu. Mazais bandīts, kura pirkstiem nogriezti pirksti, bet viss pārējais - netīrumi, vīrietis, kurš tērpies spicajos sieviešu zābakos un tiem pieskaņota soma, sieviete, kurai ir resns sarkans mētelis, balts vectēvs ar rozā puķi un vēl daudz jocīgu tipiņu. Neticu, ka to paveicis Dāvids. Bez visiem tiem ir vēl Jura (vārds ir izdomāts) mamma, kurai patīk tikai ēst. Viņa citreiz arī raksta. "Zābaks. Pucēt. Juris. Ēst."
Visīpašākās Liepājā ir tieši Lieldienas. Ne jau šūpoties kāds tur brauc. Visi iet uz kafejnīcu "Pie labā gana", kurā rēķins jāsamet iekšā ziedojumu kastītē. Summu nosaka katrs pats. Tad, kad, ejot uz baznīcu, pakrīt viens no ubagam domātajiem saņķikiem, vienmēr uzrodas vīrs melnā, kurš ar dziļdomīgu skatienu cenšas to sameklēt un paturēt sev. Lieldienās nemaz arī nav žēl.
Liepājas tirdzniecības centrā var nozagt kāmi bez vienas acs. Veikalā viņš mīļi iesaukts par bandītu. Un viņš neapvainojas, ja mēs viņu nosaucam par Zani. Pirātisko Zani. Vēlāk visiem patīk mūsu kāmis. Sevišķi mazajai meitenei ar lieliem, sarkaniem vaigiem kā āboliem. "Tev patīk kāmis?" "Mhm". "Smuks, vai ne?" "Mhm." "Gribētu sev tādu?" "Mhm". "Bet Tev tāds nebūs, nebūs nekad." Vietā, kur tas ZOO veikals, uzstājas arī improvizēta meiteņu popgrupa, kuru veidotajā bariņā mēs iegrūžam arī savus ķermeņus, lai nofotografētos. Un veiksmes gadījumā kaut ko izjauktu.
Vienīgi lielā Mīce, kas dzīvo pavisam brīvi un nekad neguļ, ir pa īstam mīļa. Bet ļoti lepna. Mēs ejam trijatā, bet viņa nelien kā citi kaķi. Vēlāk aizejam katrs uz savu pusi, bet mūsu visu dzīvēs kaut kas ir mainījies.
Brīdī, kad devāmies prom no Liepājas, nolēmām stopēt tikai sarkanās mašīnas. Ļoti cerējām, ka kādā no tām būs Dagmāra Legante ar Valteru Krauzi (jo viņi ir ņirdzīgi) vai arī Katiņa. Katiņai būtu pilna mašīna ar citiem stopētājiem un kaķiem, viņa būtu pilnīgi piedzēusies un kliegtu "Rokenrols!". Tomēr nostopējam Ernestu ar ļoti žiglu mašīnu. Viņš mums izstāsta atgadījumu, pēc kura pusis tā pa īstam sācis ticēt Dievam. Pirms tam piedāvā kokaīna ceļus - vienam negriboties. "Švaki vai," saka Riņķītis. Pēc kokaīna ceļiem, iespējams, tālāk brauktu arī ar Katiņu. Iedomātu. Bāztu viņam virsū melno, biezo parūku, kas stāvēja uz aizmugurējās rūts. Tikai pēc tam konstatējām, ka par šo vīru pirms tam picērijā reāli izrēcāmies. Picērijā arī notiek mūsu vienīgā olu kauja šajos svētkos un šampanieša glāze. Riņķītis ir pārsteigumiem pilns. Viņš pat varētu man nopirkt jaunu acu tušu, jo vecā palika somā, kura palika pirtī.
Atgriežoties saprotam, ka vietā, kur viens no mums dzīvo, sākuši dzīvot arī divi igauņi. Viņi cep kūku, uz kuras rakstīts "Fuck off" un mēģina izkopt britu akcentu. Nu ko - Pliners pakaļā aitu plēš, pilsētā, kurā piedzimst vējš.
Current Mood: miers
Current Music: Uldis Dumpis - Dzīve kā košums