| |
[Nov. 3rd, 2006|08:23 pm] |
tas bija aptuveni pirms gada. pērnā novembra pirmā nedēļas nogalē. kad tās cerības stariņš nodzisa pavisam. jā, tas, protams, dzisa, šad tad nodzisa arī pirms tam - un tad es mēģināju bēgt. tomēr ikreiz tas agrāk vai vēlāk uzplaiksnīja atkal. līdz tai novembra pirmās svētdienas naktij - kopš tā laika tā cerība vairs nekad neuzplaiksnīja. toreiz es ne vien aptvēru, zināju pavisam skaidri un jutu, ka..viss..te vairs nekas nav līdzams..te man vairs nekas nav darāms, bet arī neticamā kārtā patiešām sprunguliņ' atlaidās un es beidzot pārstāju skatīties pār plecu - jā, es jau pirms tam biju sākusi kāpties atpakaļ - atšķirībā no tiem trakajiem amoka bēgšanas skrējieniem pirms tam.
tās cerības vietā tad laistījās priecīga satraukuma un gaidu varavīksne: varbūt atsākt mācības, kaut ko jēdzīgu pasākt darbā/karjerā, bet varbūt doties pie Čūčelas - where is your spirit of adventurer??? tikai tā viena krāsa..nu..tā..neko. līdz kādudien tieši tās krāsas zvaigznīte iemirdzējās pie debesīm, tad iekrita man rokās.
tāda, lūk, pasaciņa piektdienas vakarā. guli nu, mans mazais draudziņ. |
| |
