| |
[May. 11th, 2017|09:11 pm] |
Pirmo gada ceturksni pavadīju Ventspilī. Tur laikpalaikam vakaros, kad jau bija tumšs, gāju patirināties uz Piejūras parka brīvdabas vingrošanas uzpariktēm un pēc tam aizstaigāju līdz lielūdenim - parasti pludmalē vēlos vakaros bija smukas, visnotaļ dramatiskas debesis ar visu oriončiku, vējš, nu, kā jau ziemā un agrā pavasarī pie jūras. Reiz vienvakar jūras krastā man blakus no tumsas iznira suns. Viens pats. Skrienot garām, neapstājoties uzsauca man steidzīgu, draudzīgu čvau!, un tāpat nekavējoties pazuda tumsā.
Apmēram tā es ar sevi vienojos attiekties pret to svešo bezformīgo apziņas miglas kunkuli, kas ieskvotojis manā telpā. Kā pret to steidzīgo suni, kurš garāmskrienot uzsauc man včau!, un dodas tālāk savās darīšanās. Lai jau dzīvojas savā nodabā. |
|
|
