| |
[Nov. 18th, 2016|08:10 pm] |
|
Šķiet, bērniņš beidzot ir ja ne piedevis, tad vismaz samierinājies, atmetis ar ķepiņu, vai varbūt apžēlojies par nabaga veco, vieno praulu (no bērniņa viedokļa), kurš jau pats sevi rādās sodījis simtkārt - ko tur vēl uz viņu dusmoties un sodīt vēl vairāk. Bērniņš neticami liels (apgriezti proporcionāli auguma garumam - viņa ir tik īsiņa, ka es viņai pastāvīgi uztriecos virsū, jo viņa bija stipri zem mana redzes lauka), prātīgs un pieaudzis. Diplomēta programmētāja. Mans dēls, mans - lepni mēdz noteikt tētiņš, jo mani baismīgākie jaunības istabas bardaki ir ķirurga rokas salīdzinot ar augstumiem, kādos viņa ir spējīga pacelt bardaka jēdzienu, turklāt viņa var gulēt (un arī guļ) uz jebkā - guļvietā kurpes? šmotkas? grāmatas? gadžetu steri? šūšanas piederumi pat? nekādu problēmu - krācam tik nost. Bērniņš - milzu prieka un lepnuma avots, jo, kamēr bijušās klasesbiedrenes, UST barkadas družkas vazājas riņķī ar žmorikiem, tikmēr bērniņš brīvdienās ar kursabiedriem un darbabiedriem mājās lielajā hallē spēlē D&D un tabletopus un apmeklē visādus komik un toy konus, bet darbdienu vakaros, kad nogurusi pārnāk mājās no darba, skatās korejiešu ziepenes (vispirms) un japāņu multenes (pēc tam). |
|
|
