| |
[Nov. 19th, 2017|12:22 pm] |
|
Neaizgāju pie meitenēm, bet aizbraucu uz Ventspili, kur noskrēju TOS 10 km. Pieminēju maršrutu, kas man daudz un dažādos veidos reiz izglāba dzīvību. Skrēju un atcerējos tās nāves šausmas, to smadzeņu vēzi manī iekšā un ārā, bezpalīdzību, paralīzi un nespēju padarīt itin neko citu kā vien knapi klunkurēt pa to pašu maršrutu. Tagad - tagad es nedz skrienu maratonus, pat ne pusmaratonus, nedz visādi citādi esmu baigā zirgā - nē, kur nu. Bet ir noskriets baigais gaisa gabals, kopējā kilometrāža ir kudiš kosmosā. Tikai nevis no nulles, bet no baigākajiem mīnusiem. |
|
|
| |
[Nov. 19th, 2017|02:13 pm] |
|
Mani izmeta no darba mediju aģentūrā. Man tur kaut kas likās neētiski, un mani izlidināja. Baigi bēdājos un raizējos, kā es tagad nomaksāšu īri, rēķinus, līzingus šmīzingus, no kā es dzīvošu. Tā prātodama, pēkšņi atcerējos, ka es taču nestrādāju nekādā mediju aģentūrā, - nekad mūžā neesmu strādājusi mediju aģentūrā. Tik detalizēts un reālistisks sapnis man vēl nekad nebija bijis. |
|
|