| |
[Jul. 15th, 2017|08:23 am] |
Pēc jz Ulvs pamudinājuma pirms dažām dienām beidzot veicu nelielu iepazīšanos ar spēli Arcanum. Taisījos jau kuro gadu desmitu, bet kaut kā nevarēju saņemties, jo stīmpanks nav mans aicinājums (to pašu es kādreiz domāju par šaudīkļiem - man, lūdzu, tikai nažus un dakšas (of horripilation) lokus). Gandrīz pat saņēmos, kad dies tēs dies dēs dies sētais gals Kriss Avelons rīkoja Let's Play Arcanum hepeningu (nez, cik tālu viņš aizspēlēja?) (nekad neesmu sapratusi Let's Play video žanru (un arī strīmus) - kas viņus, ellē, skatās? lai gan esmu apsvērusi domu pati Letsplejot kādus inčīgus bildus/storijus). Ir spēles, kas pilnīgi negaidot nones no kājām, pašķīst zibeņi un viss un cauri un uz mūžu (man tā bija ar, piemēram, pirmo Mass Effect - pilnīgi negaidīti momentā sagrāba aiz rīkles un noslīcināja). Un ir spēles, kuras nekādi nevar iesākt - spilvens grauž un sega spiež -, bet tās ir lieliskas spēles, ar nez kuro mēģinājumu beidzot aiziet, dažas no tādām pat ir absolūti fantastiski mega izcilas, piemēram, Elder Scrolls: Oblivion, kas pēc vairākiem apzinīgiem un skumīgiem mēģinājumiem uzlidoja uz Visu Laiku Top 3 (jo Planescape: Torment nav spēle, un tāpēc ārpus jebkādiem topiem). Izskatās, ka Arcanum pieder otrajai grupai. Noteikti iedziļināšos un spēlēšu. Priecājos par ieteikumu - pati diez vai tā arī būtu saņēmusies. |
|
|