| |
[May. 1st, 2017|04:28 pm] |
Šodien beidzot zvaigznes bija laimīgi sastājušās tā, ka man pietrūka attaisnojumu neizvilkties no mājas un neskriet krosu. Vai vismaz, kā pavisam drīz noskaidrojās, nemēģināt. Pēc potītes un ahilleja cīpslas traumas tik vien kā nepilna mēneša neskriešanas teju ģībdama un izmisīgi tverot pēc gaisa tā, it kā būtu atsākusi smēķēt, nožēlojami klumpačoju pirmos pāris kilometrus. Tikko sākusi "skriet", jau pēdējiem spēkiem, pa smiltīm pērdamās, uzsvempos kaut kāda visaugstākā paugura galā, bet tur sēdēja kāds nīgrs kungs - aptuveni 35 gadus vecs jauneklis ar alus bundžu rokā un neizsakāmi dziļām ciešanām un riebumu sejā. Viņa sejas izteiksme, paskatoties uz mani, neizmainījās - tā palika tik pat riebuma pilna. "Kārtējā izmisīgā sārtvaidze, kas gan jau, mājās atskrējusi, aprīs sauju kaltētu godži ogu un feisbukā nošēros kaut kādu pozitīvo domāšanu veicinošu sūdu ar dalailamas citātu uz zosu kāša attēla fona," viņš gan jau nodomāja un turpināja gremdēties pasaules, sevis un varbūt vēl kādas konkrētas personas nīšanā. Tikmēr es turpināju pati savu mentālo un nu jau arī fizisko agoniju un par kungu ar alus bundžu rociņā momentā aizmirsu. Vēlāk vēlreiz uzklumpačojusi tā paša paugura galā, atradu puiškānu sēžam tieši tāpat - ar to/tādu pašu alus bundžu rokā un ar to pašu riebuma pilno sejas izteiksmi, kas vēlreiz paskatoties uz mani, atkal neizmainījās ne par mata tiesu. Bet tad es jau vairs vismaz mentāli nemiru, jo pa ceļam biju satikusi gulbi - žilbinoši baltu un lielīgu gulbi, kas cēli piepeldēja pie manis un visžēlīgi ļāva man viņam iedot kaut ko garšīgu. Nekā garšīga man nebija, tāpēc gulbis demonstratīvi stūķēja knābi ar trešdaļu garā kakla brūnajā, rāvainajā ūdenī, un izvilka to ārā tikpat spoži baltu. Pēc brīža atkārtoti uzsvempusies pakalniņā, kura galā torčīja riebuma pilnais jauneklis, un, saskatījusies ar viņu, tomēr sevi pārliecināju, ka nevajag uzprasīties uz potītes traumas padziļināšanos, un tad muku bodītē un pirku biezpienu, avokado un banānu pusdienu tiesai rīt darbā. Tad vēlreiz iedomājos par džeku ar alus bundžu rociņā kalna galā, un nopirku vienu bundžu arī sev. Ko es te kuļos un peros, un agonēju, tverot pēc gaisa, ja es varu tāpat turpināt agonēt kā agonējusi, mierīgi sēžot ar aliņu rociņā - kā tas viedais puisis kalna galā - lūk, ir tas kalns, lūk, sēdi tu, kaut es tā sēdēt varētu, turklāt bija viens un bija brīva diena. Vēlāk iedomājos ka vajadzēja ņemt nevis vienu, bet vismaz divas bundžas, un tuntulēt nevis uz dzīvokli, bet trešoreiz uz to kalngalu pie kunga ar riebuma pilno sejas izteiksmi, iedot vienu bundžu viņam, attaisīt otru sev, un teikt viņam: "Nu, kas ira? Stāsti!" |
|
|