| |
[Dec. 2nd, 2016|10:24 pm] |
Vispār jau es esmu diezgan pinkšķe, bet ir kaut kādi periodi, kad jūt, ka pienācis laiks noliet, bet asaras ārā nenāk. Vajadzētu paskatīties kādu filmu vai multeni, bet slinkums, un laikam drusku jāveic strādāšanai līdzīgas darbības.
Un tad es iedomājos, ka no prieka vai saviļņojuma dzīvē esmu raudājusi tikai divas reizes. Pirmā bija pamatskolā, kad klavieru eksāmenā, kuram galīgi nebiju gatava, izvilku biļeti ar vienīgo gammu, kuru puslīdz biju patrenējusies. Un otrā reize bija tad, kad Sers Džons Pīls pa radio BBC spēlēja manu grupu. Mūs, kā vēlāk ķiķinājām, iesildīja viena no manām mīļākajām supergrupām Pavement, un tad Pīls uzlika mūs, es sastingusi kā koka dieviņš sēdēju un klausījos, un nez kāpēc man pār vaigiem ritēja asaras. Dziesmas beigās jau biju galīgi nopuņķojusies. |
|
|