| |
[Oct. 3rd, 2016|04:10 pm] |
Liepziedu tēja ar iebūvēto medu.
Pērnruden vienu toverīti pašlasītu liepziedu paņēmu līdzi uz Manilu, bet tur kaut kā nedzērās. Dažreiz nocilāju, pagrozīju rokās, atvēru un pasmaržoju, bet tā arī ne reizi tēju neuzlēju. Nav tā vasaras tēja laikam nemaz. |
|
|
| Meža olimpiāde |
[Oct. 3rd, 2016|11:08 pm] |
Beidzot ārējie un iekšējie laikapstākļi ļāva atkal rikšot pa mežu. Šoreiz - pievakarē (izrādās, no rīta (vai "rīta") skriet ir patīkamāk, bet vakarā - vieglāk; vai tad nevajadzētu būt otrādi?). Dudinu, dudinu, līdz pieķeru sevi domājam, pēc kuras videospēles un kuras vietas tajā izskatās attiecīgā apkārtne. Dominēja Skyrim, protams, konkrēti Riftenas apkaime. Loģiski. Bet! Redzēju sēnes gandrīz kā no Morrowindas. Gigantiskas toļi bērzlapes, toļi mušmires. Varbūt ne gluži koku augstumā, bet līdz kādam puslielam gan. Nekad dzīvē nebiju redzējusi tik milzonīgas sēnes, pat ne saulsardzenes. Nepateikšu, vai runner's high iestājās pirms vai pēc to sēņu ieraudzīšanas. Bet viņas tur točna bija! Tad es atcerējos savu Obliviona trako ķirzaku-slepkavnieci, kas visur pārvietojās tikai pa ūdeni vai purviem u.c. bezceļiem un kam runas māksla speciāli tika turēta izcili zemā līmenī, un pēc Dark Brotherhood traumatiskā fināla viņa sajuka prātā pavisam, ieradās Šeo Shivering Isles trakomājas depresīvajā spārnā, un palika tur lasīt sēnes. Nekādi kvesti, storiji, piedzīvojumi - nekas. Tikai sēnes.
Mežā ir glīti cilvēki. Tā forši glīti, nevis sapucēti un sakačāti glīti (kas arī ir forši - nepārprotiet, bet skrējēji manai acij tomēr tīk drusku vairāk). Ziniet, kas vēl ir mežā? Laime. Kad nemanot ir uznākusi tumsa (lai gan iziets ārā ar saulesbrillēm), uz aizaugušās dūmakainās taciņas vairs nevar saskatīt saknes, grubuļus, grambas u.c. šķēršļus, bet ir noķerts ideāls solis un runner's high - nemaz nevajag neko baigi saskatīt. Ir tik viegli, un vienkārši paļaujies, ka lieliskākās kedas pasaulē vieglītēm pārnesīs pāri visiem šķēršļiem. Tā arī notiek. |
|
|