| Istaba |
[Sep. 28th, 2016|05:56 pm] |
|
Vakar biju tajā veikalā, kurā nedrīkst iet, atkal sapirku kaudzi ar nagu lakām (ex 1: cik forši, ka tu nelako nagus; ex 2: cik žēl, ka tu nelako nagus; nesen nokrāsoju matus ar hennu bez cimdiem, tagad nākas lakot nagus: nemāku, bet patīk). Nekad neesmu krāsojusi lūpas, bet tagad izdomāju, ka varbūt vajag pamēģināt. Daudz nepētot, pagrābu vienu, pat vaļā ne attaisīju. Šodien pamēģināju - ir īstā! Prasu māsai (viņa man dikti zinoša istabas viedībās), vai man tagad kaut kāds zīmulis vai kas jāpiepērk klāt. Viņa saka, ka, nu, viņa lietojot zīmuli, un trīs lūpukrāsas vienlaikus. Man patīk, kā man izskatās mana ar pirmo pointblankšotu pagrābtā lūpukrāsa, patīk nadziņi, patīk matu čupa, patīk mēreni saskrietais un savingrotais augums, patīk baismie smiekli. Es sev patīku. Tas arī šobrīd ir viss mans universs. Mazs solis cilvēcei, varens lēciens man. Jā, mani šobrīd neinteresē globālā un vietējā politika, sociālās aktualitātes, pat ne kultūras norises. Ir "es, es, es un man". Un gribas, un, galvenais, atkal spēju runāties. Vāvuļot, ķēmoties, arī par būtisko. Ar visiem pēc kārtas: ģimeni, draugiem, paziņām, pat svešiniekiem. Un klausīties. Daudz smaidu. Ir rīts, un es mostoties mēdzu smaidīt. |
|
|