| Draudzenes |
[Sep. 6th, 2016|12:29 pm] |
Šķiet, ka esmu uzsākusi jaunu draudzību. Nu, varbūt tik skaļu un spēcīgu vārdu negribētos lietot - draugi ir draugi 20 gadus, lai gan viņi taču (autokorektors piedāvā "ir čau" - poručik Rževskij, molčaķ!) bija draugi arī un jo īpaši pirms 20 gadiem. Viņa ir (bija) mammas friziere ("man viņa telefonā ierakstīta ar vārdu "Lillā Šķipsnas", nevaru izdzēst"). It kā parasta sieviete vecumā ap 50. Aizbraucu uz maksimums pusstundiņu matiem bišku galus apšņikāt, atbraucu pēc divām stundām un ar teju zēngalviņu, jo, nu, aizrāvāmies. Viena autopilotā aizšņikājas, otrā vispār aizmirsusi, kāpēc tajā krēslā sēž. Acis deg, vaigi sārti, matu veidojamo fēnu kā scepteri rokā izslējusi, stāsta savus stāstus, kamēr publika (es) lauž krēslus. Es viņai piesolīju nākamreiz nākt ar diktofonu, un jau tagad raudu, ka nespēju atcerēties vai re-darināt tos dažus īpašos vārdus, ko viņa reizumis izmantoja. Zinkā, kad grib lietot kādu svešvārdu, bet to nezina, un tā vietā lieto kādu citu vārdu, kas fonētiski izklausās mazliet līdzīgi, bet nozīmē kaut ko pavisam citu, un stāsta kontekstā ievietots vispār izklausās fantastiski. Nu lūk, jau iepriekšējā reizē kaut kad vasarā, kad es pie viņas biju pirmo reizi viena pati, mums sanāca lieliskas sarunas un abas atvadījāmies kā priecīgi, atkal piepūsti pirms tam gaisu izlaiduši balonsusuriņi. Šoreiz jau bija bezmaz raganu dejas mēnesgaismā, bija arī kritušie: mati. Nekas, ataugs; vai arī nākamreiz nogriezīs vēl īsākus.
Un vēl ir viena meitene, ar kuru mēs cieši sadraudzējāmies, kad man bija 15 gadi, bet kāda, kā pēc miljons gadiem vēlāk noskaidrojās, sīka, debila pārpratuma dēļ, draudzība pēkšņi pārtrūka. Viņa visu dzīvi nodzīvojusi ciešā pārliecībā, ka es viņu toreiz pametu (!); savukārt es - ka viņa mani, iespējams, it kā pelnīti, atšuva. Tur, protams, bija iesaistīts viens puika. Tagad pārpratums ir atrisinājies, un, lai arī mums dzīves ir izveidojušās pilnīgi atšķirīgi un mums nav vispār pilnīgi nekādu kopīgu interešu (jo labāk: būs daudz, ko atklāt), mēs saprotamies brīnišķīgi.
Vēl starp mums, meitenēm, runājot, cibas leitestus ir apsēdušas vienas vienīgas martas zaķes (zaķes, autokorektor, zaķes nevis zeķes). Atzinīgi mājam ar galvu. |
|
|